Indigo bērni jāmāca indigo skolotājiem

Jau piekto gadu skolotāji no Latvijas piedalījās starptautiskajos pedagoģiskajos lasījumos, kas ziemā tradicionāli notiek Maskavā. Šogad Latvijas pedagogi kopā ar kolēģiem no dažādām valstīm trīs dienas apsprieda, kā bērniem iemācīt... lidot. Jo humānās pedagoģijas koncepcija, kuras idejas ir formulējis pazīstamais zinātnieks un pedagogs Šalva Amonašvili, jau sākotnēji paredz: cilvēks kopš dzimšanas ir spārnots. Ko tas nozīmē, es izlasīju ielūgumā: “Lidojuma augstumu var izmērīt ar domu. Lidojuma skaistumu izsaka jaunrade. Lidojuma straujumu izsaka atdeve. Lidojumā uzvar drosmīgais.”

Pretēji sabiedrībā pieņemtajam

Pirms sēdos rakstīt šo rakstu, es internetā izlasīju ziņu: Krievijā kāds zinātnieks ir izdarījis pārsteidzošu atklājumu. Viņš dzīvē ir īstenojis ideju par “burvju cepuri, kas padara neredzamu”, un patentējis jaunu veidu, kā pārveidot optisko starojumu, vai, vienkāršāk izsakoties, ir iemācījies padarīt priekšmetus neredzamus. Fantastiski! Pasaka kārtējo reizi ir kļuvusi par īstenību. Jūs taču piekritīsiet: lai izdarītu šādu atklājumu, ir jābūt bagātai iztēlei – ir ne tikai jāpieļauj doma, ka priekšmeti var kļūt neredzami, bet šai iespējai arī jānotic.

Tātad vai varam teikt, ka zinātnes attīstības pamatā ir ticība un iztēles lidojums? Ja centīsimies paši sev atbildēt uz šādiem jautājumiem, humānās pedagoģijas idejas, kas sākumā var šķist utopiskas, iegūs dzīvas realitātes apveidu un, vēl jo vairāk, kļūs par neatliekamu nepieciešamību. Šalva Amonašvili par savu zinātni vislabprātāk runā tēlos – nav nejaušība, ka krievu valodā vārdiem образование (izglītība) un образ (tēls) ir viena sakne: ja raugās šādi, izglītība ir audzināšana pēc tēla. Un, tā kā tagadējā skolā ir nākotnes sabiedrība, padomāsim, kādu nākotnes tēlu mēs no tās gaidām. Bezdelīgas lauku mājā uzbūvēja sev ligzdu. Mājas iedzīvotāji bija labi ļaudis, un lidoņi nebaidījās ligzdu vīt tieši istabā. Lai putni varētu izkļūt ārā, ļaudis logu vienmēr turēja atvērtu, un kādā jaukā dienā bezdelīgas kopā ar saviem mazuļiem uzspurdza augstu debesīs.

Bet tajā pašā mājā būrītī dzīvoja arī kanārijputniņi, un arī tie audzināja savu jauno paaudzi. Taču šie putniņi prata tikai pārlēkt no kārtiņas uz kārtiņu. Būrīša durvis bieži vien tika atstātas vaļā, tomēr kanārijputniņi no tā ārā nelaidās – viņi gan bija piedzimuši par spārnotām būtnēm, bet lidot tā arī nebija iemācījušies.

Vai mēs tāpat nerīkojamies ar bērniem? Diemžēl mūsdienu skolā šis jautājums rūp tikai retajam. Kā gan citādi lai izskaidro tik nepārdomātās reformas izglītības jomā? To īstenošanā tiek ignorētas nacionālās tradīcijas, bez kurām, kā uzskata Š. Amonašvili, bērnu garīgā audzināšana zaudē ļoti svarīgu pamatu. Par spilgtu apliecinājumu nule teiktajam viņš min testēšanas sistēmas ieviešanu zināšanu novērtējumā – tieši tai ir “jāpateicas” par to, ka daudzi skolotāji visu mācību procesu orientē uz “iezubrīšanu” un ar šādu pieeju domāšanas attīstībai vairs neatliek laika. Šķiet gluži savādi, ka visā postpadomju telpā tagad tiek kopēta tieši tās valsts pieredze, kura ir pasaules līderis smadzeņu importēšanā. Ja reiz ASV testēšanas sistēma nav attaisnojusies, tad kāpēc gan mēs gluži kā hipnotizēti tik neatlaidīgi atražojam šo modeli?

Uz visiem šāda veida jautājumiem lasījumos tika formulēta precīza atbilde. Mūsdienu skolā, tāpat kā sabiedrībā, trūkst garīguma, tāpēc centieni apdomāt un iepazīt dzīvi tajā netiek atbalstīti: no skolas tiek prasīts, lai tā ikvienā bērnā ieliktu noteiktu zināšanu kopumu. Bet nez kāpēc netiek ņemts vērā, ka daudz kas no tā, kas pašlaik šķiet vajadzīgs, pēc desmit divdesmit gadiem būs neglābjami novecojis, tādēļ daudz praktiskāk būtu iemācīt bērniem turpināt mācīties visu dzīvi. “Kanārijputniņu” skolas teicamnieki var kļūt par lieliskiem izpildītājiem, bet, lai nodrošinātu valsts pienācīgu attīstību, sabiedrībai ir vajadzīgi spārnoti bērni ar attīstītu iztēli un brīvu domāšanu – bērni, kas spēj radīt. Un šo ļoti sarežģīto mērķi – izaudzināt radošus bērnus un sniegt viņiem mūsdienu dzīvei vajadzīgo rūdījumu – sev ir izvirzījuši humānās pedagoģijas idejas pieņēmušie skolotāji.

Pagājušā gada rudenī Maskavā esot norisinājies plašs filozofu forums, kurā valdījis apokaliptisks noskaņojums. Beigu beigās zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka sabiedrība savā attīstībā aizvien vairāk tuvojas strupceļam – to apliecina grūti risināmu problēmu skaita palielināšanās visās dzīves jomās. Arī Starptautisko pedagoģisko lasījumu dalībnieki apzinājās, ka viņiem visai bieži ir jādarbojas nevis kopsolī ar to, kas sabiedrībā neatlaidīgi tiek kultivēts, bet gan gluži pretēji tam, tomēr galvaspilsētas Skolotāju namā valdīja gluži cita gaisotne. Nav taču noslēpums, ka daudziem jaunajiem cilvēkiem mūsdienās nav priekšstata par klasisko kultūru, turklāt vārds un skaņa, kas senāk veicināja garīgo attīstību, tagad darbojas gluži pretēji un rosina ļauno. Patiesi, popularizējot kriminalitāti, nežēlību, vardarbību un izlaidību, mūsdienās ir iespējams itin labi nopelnīt. Bet kāda gan nākotne tiek gatavota jaunatnei, tās intereses programmējot šādā virzienā?

“Mums ir jāsaprot, ka pašlaik pret bērniem un ģimeni tiek īstenots īsts informācijas karš,” – atzina pedagoģisko zinātņu doktore profesore Jeļena Černozemova. Un, ja reiz tas ir karš, mums ir jādomā par stratēģiju un taktiku.

Pirmajā brīdī gan šķiet, ka humānās pedagoģijas līdzekļu kopums nepavisam nav piemērots kaujas uzdevumu veikšanai: tajā galvenais izglītības instruments ir skolotāja mīlestība, ko viņš izjūt pret skolēniem; skola šai sistēmā tiek uzlūkota kā cilvēcības kalve, un par pedagoģiskās dzīves jēgu tiek uzskatīta patiesības meklēšana.

Viens no šīs pedagoģijas pamatprincipiem ir – audzināt nevis nosodot, bet gan apstiprinot. Apliecinot mīlestību, atkāpjas naids; tiecoties pēc miera, karš kļūst neiespējams. Viss ir tik vienkārši: tur, kur parādās gaisma, tumsa atkāpjas. Tā tiek izcīnīta lidojumam vajadzīgā telpa.

Mācīsimies lidot!

Atzīšos: kad pirmoreiz dzirdēju jēdzienu humānā pedagoģija, biju neizpratnē – kāda gan vēl var būt pedagoģija, ja ne humāna?! Jo jebkurš definējums, kas noliedz humānismu, šai gadījumā būtu vairāk spriedums nekā raksturojums. Tāpēc uzskatu, ka Krievijas Lielās enciklopēdijas redakcija ir rīkojusies ļoti drosmīgi, vēl gluži nesen izdotajā tās otrajā sējumā pirmo reizi uzdrīkstoties raksturot autoritāru pedagoģiju. No tur rakstītā izriet, ka “kanārijputniņu” audzināšanas tehnoloģijas pamatā ir sistēma, kas balstīta uz skolēnu bezierunu pakļaušanos skolotāja autoritātei, tā ierobežo skolēnu iniciatīvu un traucē attīstīt spēju jau pieauguša cilvēka dzīvē pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Enciklopēdijā gan tiek apgalvots, ka šis audzināšanas modelis lielākoties ir raksturīgs totalitārajiem režīmiem. Bet vai skolas iekšējā dzīve pēdējo 15 gadu laikā tiešām ir īpaši mainījusies? Mēs visi zinām, ka skola ir konservatīva. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viss mācību process kopš pašiem pirmsākumiem ir bijis un arī turpmāk būs atkarīgs no skolotāja personības. Ministrijas var uz skolām citu pēc citas vai stāvgrūdām sūtīt jaunākās mācību metodikas, programmas, instrukcijas un pavēles, bet, tiklīdz skolotājs paliek viens ar klasi, tieši viņš veido attiecības ar bērniem.

Dažādu valstu skolotāji ir vienisprātis: kaut gan skolēnu skaits klasēs ir sarucis, tomēr strādāt mūsdienās ir grūtāk. Bērni ir kļuvuši citādi, un daudzi pedagoģiskie paņēmieni, ar kuriem vēl gluži nesen varēja gūt vēlamo rezultātu, piepeši izrādās neefektīvi. Kāda pedagoģe ar lielu skolotājas darba stāžu uzdrošinājās atzīties:

– Mani skolēni ir kļuvuši citādi, bet es joprojām esmu tāda pati.

Ar līdzīgām atziņām ceļš uz humāno pedagoģiju ir sācies daudziem, kas paši pēc savas iniciatīvas un bieži vien arī par saviem līdzekļiem brauc uz Maskavu, lai saprastu, kā pietuvoties mūsdienu bērniem, kurus tradicionālā skola tiecas ierindot “grūto” bērnu kategorijā un apvainot savrupībā vai hiperaktivitātē, nevis cenšas saprast, ka viņiem ir jāpiemeklē cita “atslēdziņa”.

Hiperaktīvajiem bērniem ir vajadzīga hiperaktīva pedagoģija. No lielām cerībām dzimst liela pedagoģija. Spārnotam skolēnam ir vajadzīgs spārnots skolotājs. Šādi izteikumi (un tādu pedagoģiskajos lasījumos izskanēja ne mazums) rosina secināt, ka skolai tomēr ir kardināli jāmainās (un, jo ātrāk, jo labāk). Vairāki skolotāji (turklāt no dažādām valstīm!) ir ievērojuši, ka klasēs līdz pat 90 procentiem bērnu ir “ne tādi, kā līdz šim”. Vēl pirms 10 gadiem īpašā veidā apdāvināti jeb, kā viņus tagad dēvē, indigo bērni bija retums un sensācija, bet tagad dzimst daudz tādu bērnu – veidojas jauna paaudze, un šī paaudze mums ir mīkla, jo mūsdienīgu metodiku, kā šos bērnus apmācīt, mūsu rīcībā nav. Turklāt skolotāju vidū veiktās aptaujas apliecina: vairākums pedagogu pat nenojauš, ka viņu klasē varētu būt šādi “anomāli” skolēni.

Turklāt šādā problemātiskā stāvoklī var nokļūt ne tikai skolotāji, bet jebkurš no mums, pieaugušajiem – vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi u. c. Ne velti pedagoģisko zinātņu doktore profesore Valērija Nioradze aicināja skolotājus strādāt ne tikai ar bērniem, bet arī ar viņu vecākiem.

Raug, viņas stāsts.

“Manā klasē mācījās ļoti talantīgs zēns. Kad vecāku sapulcē beidzot ieraudzīju viņa māti, piegāju klāt, lai izteiktu apbrīnu par viņas dēla radošo potenciālu.

– Vai jūs esat Freda mamma?

– Jā, jā. Es zinu, ka mans dēls ir palaidnis un slaists.

Šādu sievietes atbildi es nepavisam nebiju gaidījusi.

– Nu kas gan viņš par slaistu – viņš lieliski raksta un tik nopietni strādā ar datoru...

– Jā, to viņš var gan, bet tik un tā viņš ir slaists, – Freda mātes pārliecība bija nesatricināma. Un man tā arī neizdevās viņu pārliecināt par pretējo.”

Izprotot humānās pedagoģijas principus, kļūst skaidrs: ar neparastiem, tostarp indigo, bērniem strādājošo pedagogu īpašā interese par šo pedagoģijas virzienu nav nejauša. Proti, šī pedagoģija ir veidota uz garīga pamata, un indigo bērni ir tieši garīgi apdāvināti. Viņi spēj saskatīt citu dimensiju pasauli, acumirklī sajūt melu klātesamību un atsaucīgi uztver mīlestības valodu; šajos bērnos mīt gadsimtiem sena gudrība. Viņi spēj vienā mirklī atrisināt uzdevumu un sniegt gatavu atbildi, kas saņemta kā apgaismība, nevis loģisku spriedumu rezultāts. Šie bērni vieglāk iemācās tad, ja viņiem saka nevis “iegaumē”, bet gan “atceries”. Viņi spēj veidot saskarsmi bez vārdiem, ir nemiera pilni un parastajā skolā viegli var iekļūt grūto, nevadāmo bērnu kategorijā, jo nepakļaujas pavēlēm un ar visu savu būtību pieprasa, lai saskarsme ar pasauli tiktu veidota citādi.

Kāpēc šādi indigo bērni ir uzradušies? Dabā nekas nenotiek tāpat vien, bez vajadzības. Š. Amonašvili ir izvirzījis pieņēmumu, ka cilvēcei acīmredzot ir pienācis laiks veikt lielu lēcienu savā evolūcijā un indigo bērni ir jauna tipa cilvēki, kam lemts atklāt mūsu civilizācijas attīstības jaunās – garīgās – rezerves. Humānisma pedagoģijas pamatnostāja ir: vispirms – mīlēt, pēc tam – mācīt. Bet vai tā ir dota jebkuram? Vai katrs spēj mīlēt ne tikai savus bērnus, bet arī visus, kurus redz sēžam klases solos? Izrādās, tas ir jāmācās. Citādi neizaugs spārni, un bez spārniem nebūs arī lidojuma.

No Rīgas uz Maskavu

– Tas ir fantastiski! – pārtraukumā starp sēdēm dzirdēju izsaucienu man tik tuvajā latviešu valodā. Skolotāju delegācija no Latvijas šajos lasījumos bija viena no lielākajām. Jāatzīst gan, ka kopā sapulcējušos visus tās dalībniekus tā arī neizdevās ieraudzīt – dzīvā pieredzes apmaiņa no zāles pārvietojās uz kuluāriem, kur katrs meklēja un atrada kolēģus, kas māca to pašu mācību priekšmetu; cilvēki apmainījās adresēm, apsprieda metodiskos materiālus, jaunās mācību grāmatas un visu citu, kas vieno skolotājus, lai kur un ko viņi pasniegtu.

– Te pa kripatiņai vien tiek vākts viss vērtīgais, – atzina kādas Jelgavas skolas vadītāja Gaļina Vdovina. – Mēs esam atbraukuši, lai cits no cita mācītos un izjustu kolēģu – domubiedru – atbalstu. Mūsu valsts, izrādās, ir viena no tām, kur humānās pedagoģijas idejas ir atradušas izpratni un atbalstu dažādos līmeņos – gan skolās, gan Izglītības ministrijā. Pēdējo sešu gadu laikā Š. Amonašvili ir divpadsmit reižu vadījis seminārus dažādās Latvijas vietās, un, ja ņemam vērā, ka katrā nodarbību kursā piedalījās aptuveni 300 cilvēku, varam secināt, ka pie mums humānā pedagoģija ir pazīstama ne tikai pēc nostāstiem vien.

Tātad Latvijā ir izveidojies Šalvas Amonašvili domubiedru loks, bet ne tikai tas. Viens no viņa aktīvākajiem palīgiem – Dainis Ozols, Humānās pedagoģijas starptautiskās asociācijas pārstāvis Latvijā, – pēdējo gadu laikā ir pielicis ne mazums pūļu, lai Š. Amonašvili idejas mūsu valstī gūtu stiprinājumu ar aizvien jauniem un jauniem impulsiem. Dainis Ozols latviski tulko grāmatas un palīdz organizēt seminārus dažādās Latvijas pilsētās, kā arī piedalās Maskavā notiekošo starptautisko lasījumu sagatavošanā. Tāpēc es lūdzu Dainim pastāstīt, kā humānās pedagoģijas koncepcija iedzīvojas Latvijas augsnē.

– Protams, ir arī skeptiķi, tomēr daudzi šo pieeju uztver ar sajūsmu. Raksturīgi gan, ka visai drīz sajūsmai pievienojas neizpratne: kā šīs idejas īstenot dzīvē? Tā notika arī Cēsīs, kur Š. Amonašvili pieeja guva vislielāko atbalstu. Vairākus gadus tur bija klusums – tas ir saprotami, jo bija vajadzīgs laiks, lai apjēgtu, izprastu, apdomātu. Cēsu skolotāji brauca uz Maskavu, uzņēma kolēģu pieredzi un pamazām arī paši sāka spert pirmos soļus un juta reālu atdevi. Viņiem ļoti palīdz rajona skolu valdes atbalsts – ne jau velti Šalva Amonašvili Tālim Jaunzemam šogad piešķīra humānās pedagoģijas Bruņinieka nosaukumu. Šīs koncepcijas piekritēji ir arī citos Latvijas rajonos. Tomēr galvenais nav viņu skaits, bet gan tas, lai mūsu valstī būtu kaut vai viens vai divi cilvēki, kas spētu šīs idejas apjēgt visā to dziļumā.

– Tās savā būtībā ir ļoti vienkāršas.

– Jā, un tieši šajā vienkāršībā ir to spēks. Un arī tajā, ka visa iedvesma tiek smelta no savas paša sirds. Tas arī rosina atbalss rašanos. Tāpēc humānajā pedagoģijā nav nekā samākslota. Tas, ka mūsdienu sarežģītajā laikā Šalvas Amonašvili idejas un jēdzieni ir izteikti tik vienkārši, ļoti palīdz šaubīgajiem un svārstīgajiem. Cilvēki brauc pie viņa mācīties, un skolotāji saprot – tā ir vērtība, pēc kuras ir vērts braukt.

– Cilvēki brauc simtiem kilometru, lai dzirdētu par skolotāja mīlestību pret saviem skolēniem...

– Jā, tiek runāts par visvienkāršākajām lietām (vismaz sākumā tā šķiet), par kurām mēs visi jau zinām. Bet mēs tās neizmantojam dzīvē, jo neticam to iedarbībai. Š. Amonašvili mūs rosina citādi paraudzīties pasaulē. Daudzi no tiem, kas runā par cilvēkmīlestību, gan citē dižo humānistu darbus, bet paši nedzīvo saskaņā ar tiem. Savukārt visa Amonašvili dzīve ir šīs filozofijas piepildīta. Turklāt viņš ir veiksmīgs, atraktīvs un mūsdienīgs. Tas rosina cilvēkus atvērties viņa idejām.

– Kāds būs viņa sekotāju Latvijā nākamais solis? – Ļoti labi ir tas, ka pēdējā laikā ir sākušas veidoties horizontālās attiecības. Ogres rajona skolu valdē ir radusies doma veidot sadarbību ar Maskavas 200. skolu, Cēsu pedagogiem ir izveidojusies pieredzes apmaiņa ar Sanktpēterburgas 38. skolu, kur skolotāji pēc humānās pedagoģijas metodēm strādā jau 10 gadu. Acīmredzot ir pienācis laiks nopietni padomāt par pedagoģiskajiem lasījumiem Latvijā. Turklāt es vēlētos arī Latvijas Universitātes studentiem sarīkot vēl vienu semināru ar Š. Amonašvili piedalīšanos.

Gudrības mācība

Humāno pedagogu atklājumi bieži vien šķiet ļoti vienkārši. Piemēram, kāda skolotāja devusi bērniem uzdevumu: izveidot gudru izteicienu. Un nosaukusi izmantojamos vārdus: sirds, smaids, debesis, ceļš. Rezultāts bijis patiešām lielisks. Skolēni rakstījuši: Smaids sirdī ir ceļš uz debesīm. Ceļš uz debesīm ved caur tīru sirdi. Tā viņi ielūkojušies sevī. Bet kāds zēns – pilsētas boksa čempions – uzrakstījis: Smaids dziedina dvēseli. Uzrakstījis un sācis raudāt.

Tāda nu reiz ir humānā pedagoģija – ar asarām acīs. Tā ir pārvarēšanas, pašaizliedzības un nebeidzamas kalpošanas pedagoģija. Priekšlasījumu dalībnieki anketās atbildēja uz jautājumu Ko jūs darīsiet, lai atbilstu mūsdienu bērnu līmenim? Kad lasīju šīs anketas, šķita – tajās ir uzrakstīts skolotāja profesijas zvērests. Es būšu patiess. Es ticēšu bērniem un mīlēšu viņus. Es nemelošu bērniem. Es viņus mīlēšu tādus, kādi viņi ir. Es mācīšos dzīvot viņu dzīvi.

Tie, kas brauc uz Maskavu, lai apgūtu humānās pedagoģijas gudrības, neiebilst, ja kāds viņus nosauc par ideālistiem. Kas gan ir ideāls? Tas ir maksimālas noturības, pastāvības veids. Ideālisti vienmēr ir uz saviem pleciem iznesuši šīs pasaules smagumu un glābuši to.

Lielākās grūtības rodas tāpēc, ka, tuvojoties šim ideālam, mums ir jāņem vērā zemes dzīves reālijas un ceļi, pa kuriem nokļūt līdz lidojumam, ir jāatrod savā ikdienas dzīvē. Ir jāiet caur krīzēm un sevis pārvarēšanu, kad, kā savā uzstāšanās reizē izteicās kāda no Cēsu skolotājām, “gribas visu pamest un iet klosterī”. Tomēr viņi nekur neaiziet – viņi vada brīnumu stundas un klases griestus izkrāso kā zvaigžņotas debesis; viņi vada fakultatīvās nodarbības “Dvēseles evolūcija” un pierāda vecākiem, ka viņu bērni ir talantīgi. Kopumā var teikt, ka viņi raugās pasaulē no cita redzesleņķa un atver šo redzējumu arī savos skolēnos. Un tikai tad, ja tā notiek, mācības kļūst par kopīgu radošu darbu. No Krievijas dziļumiem atbraukusi literatūras skolotāja stāstīja, kā reiz stundā nav varējusi atrast īstos vārdus, lai skolēniem izskaidrotu bausli “tev nebūs laulību pārkāpt”. Viņai palīdzējuši paši skolēni un snieguši šādu formulējumu: “Neiznieko savu mīlestību, ko Dievs tev ir devis.”

Izrādās, bērniem itin labi patīk šādi āķīgi uzdevumi – viņiem patīk viss, kas palīdz iepazīt pašiem sevi. Un arī bērni ik pa laikam uzdod skolotājiem uzdevumus, kas pilnībā apliecina vēl vienu pedagoģisko postulātu: mācot mēs arī paši mācāmies.

Devītās klases skolēni nočiepa klases žurnālu un vairākos mācību priekšmetos paši sev ierakstīja vēlamās atzīmes. Kad tas atklājās, radās jautājums: kā rīkoties? Ja tiktu izmantoti tradicionālie paņēmieni, būtu jāatrod šī pārkāpuma iniciatori un jāizsauc uz skolu viņu vecāki vai sapulcē jāsarīko vainīgajiem krietna “galvas mazgāšana”. Bet ja atkāpjamies no tradicionālā šablona?

Matemātikas stundā ienāca mācību daļas vadītāja un nolasīja klases audzinātājai rājienu. Tas tika formulēts apmēram šādi: “Par neapzinīgu attieksmi pret valsts dokumentu, kuras dēļ tam ir nodarīts kaitējums.” Mācību daļas vadītāja nolasīja rājienu un aizgāja. To, ka varētu ciest viņu iemīļotā skolotāja, neviens no skolēniem nebija iedomājies. Vispirms klasē iestājās klusums, pēc brīža kāds sāka raudāt... Beigu beigās visa klase lūdza piedošanu. Vainā noliektu galvu šķēps neķer... Kad sākās spriešana, kā izkļūt no situācijas, noskaidrojās, ka daži skolotāji viltojumu nemaz nav atklājuši. Tad skolēni devās pie šiem pedagogiem un paši atzinās, kā ir “uzlabojuši savas sekmes”.

Radās arī jautājums, ko iesākt ar “liekajām” atzīmēm. Lai nebūtu ar svītrojumiem jāķēpā žurnāls, tika nolemts skolēniem uzdot papildu uzdevumus, kas viņiem ir jāizpilda tā, lai nopelnītu atzīmes, kuras paši sev ir ielikuši. Turklāt klases audzinātāja uzticēja bērniem pašiem to visu izstāstīt arī vecākiem. Daudziem tieši to izdarīt bija visgrūtāk. Bet, kad skolēni tika galā arī ar šo pārbaudījumu, viņi izjuta milzu atvieglojumu un gandarījumu par to, ka ir spējuši noiet visu šo smago ceļu. Turklāt šis gājums nebija veltīgs – tajā tika gūta izpratne, ka ikviena rīcība ir cēlonis, kas rada sekas. Laba rīcība rada labas sekas, slikta – ērkšķainu vainas izpirkšanas ceļu.

Izrādās, bērnus jau kopš mazotnes var radināt pie pašanalīzes. Kāda sākumskolas skolotāja seminārā stāstīja, ka bērniem uzdodot vērt diedziņā krellītes. Gaiša krellīte nozīmē labu rīcību, labus vārdus, labas domas un nodomus, slikta – rakstura izpausmes, kuras vēl jāizskauž. Pēc tā, kādas krāsas krellīšu ir vairāk, bērns pats var novērtēt, kā viņš ir nodzīvojis dienu, nedēļu, mēnesi.

Meklējiet Skolotāju!

Dienās, kad Maskavā notika pedagoģiskie lasījumi, Krievijas televīzijā tika raidīts sižets par to, ka skolā, kas uzskatīta par paraugskolu, ir ierosināta krimināllieta par nežēlīgu izturēšanos pret bērniem. Un, ak vai, tādu gadījumu nav retums – turklāt ne tikai Krievijā. Atceros, kā Šalva Amonašvili reiz deva padomu, kā izvēlēties skolu savam bērnam. Proti, nevajag skatīties uz ēku un pat ne uz to, vai skola ir nodrošināta ar mūsdienīgu aprīkojumu – ir jāskatās skolotāju sejās. Ja no tām staro gaišums, ja cilvēki ir labvēlīgi un atsaucīgi, tad skolai ir savs gars. Tad tai var uzticēt bērnus.

Kopš pirmajiem lasījumiem ir pagājuši jau pieci gadi, un šai laikā humānajai pedagoģijai vairākās valstīs ir saradies krietns sekotāju pulks. To ir atzinusi Krievijas Izglītības ministrija, vairākās pedagoģiskajās augstskolās ir izveidoti speciāli tās kursi, vairākas skolas ir pārgājušas uz jaunajiem audzināšanas principiem, daudzās citās tiek atvērtas eksperimentālās klases. Dagestānā jau daudzi entuziasti uzskata, ka visām republikas skolām vajadzētu pārorientēties uz darbu pēc humānās pedagoģijas metodēm. Un droši vien nav nejaušība, ka šī ideja radusies tieši reģionā, kur agresivitāte ir pazīstama ne tikai pēc nostāstiem – tur jo īpaši tiek meklētas sabiedrības harmonizēšanas iespējas.

Ir arī izdotas pirmās mācību grāmatas, kuru autori gluži citādi, nekā ierasts, raugās uz priekšmetu mācīšanu. Pedagoģiskajos lasījumos dažās minūtēs tika izanalizētas vairākas Sanktpēterburgā tikko izdotas krievu valodas mācību grāmatas. Tajās es ieraudzīju pavisam jaunus terminus un jēdzienus. Turklāt šķiet, tas ir tikai sākums, jo, kā uzskata daudzi skolotāji, pašreizējai mācību literatūrai piemīt viens būtisks trūkums – tās katru zinātni aplūko atsevišķi, bet bērniem ir jāsniedz priekšstats par pasauli kā veselumu.

Kopumā gan tiek atzīts, ka tieši tas ir viens no visgrūtākajiem uzdevumiem. Tomēr meklējumi notiek – izrādās, ka, piemēram, ģeometrijas stundās ir iespējams aplūkot psiholoģijas problēmas un vienlaikus ar ģeometrisko figūru skaldnēm pētīt arī cilvēku raksturu daudzšķautņainību.

Klaipēdā strādājošā fizikas skolotāja Irēna Stuļpiniene jau ir uzrakstījusi grāmatu par fizikas ciešo saistību ar filozofiju. Viņa uzskata, ka mācību programmā nepelnīti tiek noklusēts tas, kā notiek Nobela prēmijas laureātu zinātniskā meklēšana, kādi priekšstati par pasauli ir bijuši pasaulē pazīstamiem zinātniekiem tad, kad viņi mums atklājuši jaunus zināšanu apgabalus. Mūzikas skolotāja Ninela Almazova no Mitiščas savus skolēnus iepazīstina ar Pitagora skolu, kurā mūzika tika aplūkota kā matemātikas daļa.

Ja viss izglītības process tiktu organizēts pēc šāda principa, tajā nebūtu galveno un otršķirīgo mācību priekšmetu. Tomēr tajā vienmēr ir un būs galvenā to īstenojošā persona – skolotājs. Visā postpadomju telpā droši vien nav valsts, kurā nebūtu mēģināts veikt skolas reformu. Ja kāds Šalvu Amonašvili lūdz komentēt, cik derīga vai kaitīga varētu būt kāda reforma, viņš parasti iesaka pavaicāt pedagogu viedokli. Ja pārveidošana skolotāja darbu ar bērniem padara vieglāku, tā ir derīga. Ja ne – labāk no tās atteikties.

Kādā brīdī es sevi pieķēru pie šādas domas: ja vārds humāns tiktu izmantots arī citās mūsu dzīves jomās, tās piepildītos ar gluži citu saturu. Piemēram, humānā žurnālistika. Vai humānā ekonomika. Vai kaut kas pavisam nepazīstams – humānā politika... Bet varbūt tieši tāds nākotnes tēls dzimst humāno pedagogu radošajās laboratorijās?