Pirmais, ko kristāliskajos bērnos pamanām, ir viņu lielās, dziļās, savam vecumam neatbilstoši viedās acis. Skatoties kristālisko bērnu acīs, rodas tāda sajūta, it kā mūsu dvēsele būtu pilnībā atvērta šo bērnu priekšā un viņi spētu to saredzēt tieši tādu, kāda tā ir. Un tā nav tikai sajūta, tā patiešām ir.

Iespējams, ka jūs jau esat sastapuši kādu no šīs jaunās paaudzes bērniem. Uz mūsu planētas viņu kļūst arvien vairāk. Viņi ir laimīgi, apburoši un prot piedot. Šie jaunās paaudzes bērni, no tikko dzimušiem līdz apmēram 7 gadus veciem, ir pavisam citādi nekā agrāk dzimušie. Daudzējādā ziņā ideāli, viņi norāda ceļu, pa kuru cilvēce iet... un tas ir pozitīvs virziens.

Kristāliskajiem bērniem ir dažas kopīgas iezīmes ar gados vecākiem bērniem un jauniešiem (apmēram no 7 līdz 25 gadiem), kurus dēvē par indigo bērniem. Abām šīm paaudzēm ir augsti attīstīta intuīcija un garīgās spējas, un abu paaudžu bērni nākuši šai pasaulē ar svarīgiem dzīves uzdevumiem. Galvenās atšķirības ir viņu temperamentā. Indigo bērniem piemīt cīnītāja gars, jo viņu kolektīvais uzdevums ir iznīcināt vecās pieejas, kas mums vairs nekalpo. Viņu uzdevums ir atcelt valsts pārvaldes, izglītības un likumdošanas sistēmas, kurām pietrūkst veseluma. Lai šo mērķi sasniegtu, indigo bērniem nepieciešams dedzīgs temperaments un nelokāma mērķtiecība.

Pieaugušie, kuri pretojas pārmaiņām un pieprasa pakļaušanos, var pārprast indigo bērnus. Šiem bērniem bieži tiek kļūdīgi piedēvētas dažādas psihiatrijas diagnozes, kā uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) un uzmanības deficīta sindroms (UDS). Skumji ir tas, ka tad, kad šie bērni tiek „ārstēti” ar medikamentiem, viņi zaudē savu brīnišķo jūtīgumu, garīgās dāvanas un cīnītāja enerģiju. Par indigo bērniem rakstīju grāmatā The Care and Feeding of Indigo Children, un šī tēma tika vispusīgi izpētīta Lī Kerola un Dženas Toberes grāmatā "Indigo bērni".

Pretstatā indigo bērniem kristāliskie bērni ir līksmi un ar līdzsvarotu temperamentu. Protams, arī kristāliskajiem bērniem dažkārt var būt dusmu lēkmes, taču viņi viegli piedod un nesarežģī lietas. Kristāliskie bērni ir tā paaudze, kura var pildīt savus uzdevumus, pateicoties indigo bērnu iepriekš paveiktajam.

Vispirms indigo bērni kā ar mačeti izcērt visu, kam pietrūkst godīguma. Pa attīrīto taku viņiem seko kristāliskie bērni, ienākot drošākā, nekaitīgākā pasaulē.

Termini "indigo" un "kristāliskie" tiek lietoti tādēļ, ka tie visprecīzāk raksturo šo bērnu auras krāsas un enerģētisko uzbūvi. Indigo bērnu aurā ir daudz indigo zilās krāsas*. Tā ir krāsa "trešās acs" čakrai, kas ir enerģijas centrs galvā starp uzacīm. Šī čakra regulē gaišredzību, spēju redzēt enerģijas, vīzijas, garu pasauli. Daudziem indigo bērniem šīs dāvanas piemīt.

Kristālisko bērnu auras ir brīnišķīgi skaistas, daudzkrāsainas, lāsmojošas, pasteļtoņos ar kvarca kristāla prizmas efektu. Kristāliskajiem bērniem patīk akmeņi un kristāli, par ko lasīsiet turpmāk. Tādēļ arī šie bērni tika nosaukti par kristāliskajiem bērniem.

Kristālisko bērnu raksturīgās iezīmes:

• dzimuši 1995.gadā un vēlāk;

• lielas acis ar intensīvu skatienu;

• magnētiska personība;

• ir ļoti sirsnīgi;

• vēlu sāk runāt;

• Ir ļoti muzikāli, un daudzi no viņiem dziedāt sāk agrāk nekā runāt;

• saziņai izmanto telepātiju un pašu radītu zīmju valodu;

• iespējams, ka viņiem uzstādīta diagnoze – autisms vai Aspergera sindroms;

• līdzsvarots temperaments, viņi ir patīkami, mīloši;

• ātri citiem piedod;

• ir ļoti jūtīgi un empātiski;

• ļoti spēcīgas saites ar dabu un dzīvniekiem;

• parāda dziednieciskas spējas;

• piemīt izteikti spēcīga interese par kristāliem un akmeņiem;

• bieži runā par eņģeļiem, garīgajiem skolotājiem un atmiņām no iepriekšējām dzīvēm;

• ļoti mākslinieciski un radoši;

• dod priekšroku veģetāriem ēdieniem un svaigām sulām „parasto” ēdienu vietā;

• var būt bezbailīgi pētnieki un augstumos kāpēji, ar labi attīstītu līdzsvara sajūtu.

* Šeit domāts auras garīgais līmenis, kura krāsa mainās salīdzinoši lēni un saskaņā ar cilvēka garīgo izaugsmi pretstatā auras emocionālā un mentālā līmeņa krāsām, kuras mainās ikdienā un pat dažu minūšu vai stundu laikā atkarībā no garastāvokļa, nodarbes, veselības stāvokļa u. tml. (Tulk. piezīme.)

Divu gadu vecumā, kad kļuva manāms, ka Harija runas attīstība atpaliek no normas, viņam tika diagnosticēts autisms. Vispirms viņa vecāki un ārsts domāja, ka Harijam ir dzirdes problēmas, un viņam lika ausīs nēsāt dzirdes aparātu. Bet Harijs joprojām nesāka runāt. Viņa māte Kārenena stāsta:

„Harijam vienmēr ir bijis ļoti saulains temperaments un viņš neizrādīja dusmas attiecībā uz nespēju runāt. Bija sajūta, ka runāšana ir kaut kas, ko viņš darīs, kad jutīsies tam gatavs. Tieši tāpat bija ar viņa lasīšanas prasmi. Viņš neizrādīja nekādu interesei par mazuļu grāmatām, taču, kad viņu ieinteresēja pokemoni, viņš ātri parādīja, ka patiesībā māk lasīt, un kāri iedziļinājās nelielajās grāmatiņās.”

Piecu gadu vecumā Harijs sāka runāt. Bija tā, it kā viņa lasīšanas un rakstīšanas prasmes tiktu atmodinātas pēc vairāku gadu snaudas. Tagad, deviņu gadu vecumā, Harijs lasa bērnu enciklopēdijas tīri prieka pēc un ir attīstījis savam vecumam labas vispārējās zināšanas.

Vai Harijs pirms tam tiešām bija autisks? Viņa personība uz to nenorāda. Atcerēsimies, ka autisms ir stāvoklis, kad cilvēks dzīvo savā paša mazajā pasaulītē, bez jebkāda kontakta ar citiem. Viņš nerunā tādēļ, ka viņi citus pat nepamana.

Harijs gluži pretēji bieži uzdod jautājumus svešiem cilvēkiem, kā arī uzrunā citus bērnus, lai apjautātos par rotaļlietām, kas viņiem rokās. Harija māte sakās esam pieradusi pie tā, ka viņas dēls vēršas pie svešiniekiem. „Un pārsteidzoši ir tas,” viņa piebilst, „ka cilvēki sajūt viņa mīlestības pilno enerģiju un akceptē viņu, nesadusmojoties par ielaušanos apkārtējo cilvēku privātajā telpā. Viņš parāda viņiem, kā būt atvērtākiem.”

Tad kādēļ Harijam diagnosticēja autismu? Vai vēlāka runāšana un lasīšana ir kā garantija tik nopietnai diagnozei? Kādēļ gan nesaukt šos jūtīgos bērnu par „vēliem runātājiem”, tā vietā, lai uzskatītu viņus par patoloģiskiem, ar psihiatriskām diagnozēm, un liktu viņiem kaunēties pašiem no sevis?

Simtiem vecāku no visas pasaules ir iesnieguši šai grāmatai savus stāstus par kristāliskajiem bērniem, kuri nemaz nesteidzās uzsākt runāšanas. Varbūt labāk tā vietā, lai nosauktu šo parādību par „autisma epidēmiju”, kā to ir izdarījuši plašsaziņas līdzekļi un medicīnas iestādes, mums vajadzētu meklēt norādes uz cilvēces evolūciju.

Kas zina – varbūt runātprasme mums vairs nav vajadzīga! Varbūt tā ir tikpat antīka kā mūsu kāju pirksti, kuri kādreiz tika lietoti kāpšanai kokos. Varbūt telepātija ir radniecīga pretējiem īkšķiem, kas mums ir attīstījušies evolūcijas laikā, - respektīvi, tā ir kā nepieciešams jauns darbarīks mainīgajā pasaulē?

Patiesi, runa ir neveikla un neprecīza salīdzinājumā ar mentālo komunikāciju. Daudzi lielo universitāšu, piemēram, Stenfordas, Prinstona, un Jēlas, zinātnieki ir pētījuši komunikāciju no prāta uz prātu. Šie pētījumi sniedz pārbaudāmus datus, kas atbalsta pieņēmumu, ka telepātija ir izmērāma parādība un ka tā tiešām eksistē. Par šiem pētījumiem es rakstīju grāmatā The Lightworkers Way.

Atceros savu pirmo (lielo) pieredzi ar telepātiju. Man bija 17 gadu, un mans mīļotais vectēvs bija tikko gājis bojā autokatastrofā. Stundu pēc viņa nāves vectēva gars atnāca pie manis. Es biju nomodā, pie pilnas apziņas un pilnā komunikācijā ar viņu. Viņam apkārt bija zilganbalts mirdzums, bet citādi viņš izskatījās tāds pats kā parasti. Tad vectēvs sāka runāt ar mani - nevis ar muti, bet mentāli. Es dzirdēju viņa balsi savā galvā tik skaidri, it kā viņš būtu dzīvs un runātu man tieši ausī. Viņš man teica, lai es nesēroju par viņu, jo ar viņu viss ir kārtībā. Mēs komunicējām vēl brīdi, un tad viņš izzuda. Mana vectēva brālis, kurš dzīvoja attālā pilsētā, arī tika redzējis vectēva garu tajā pašā naktī.

Šis gadījums man iemācīja uzticēties mentālajai komunikācijai, kādu biju saņēmusi visu savu dzīvi no eņģeļiem un garu pasaules. Tā man palīdzēja, kad daudzus gadus vēlāk kļuvu par mediju. Tā palīdz manā rakstnieces un lektores darbā. Kad cilvēki izsaka atzinību par manām garīgajām vai radošajām rakstniecības spējām, es vienmēr atbildu: „Paldies, es esmu laba klausītāja.”

Būt kristāliskā bērna vecākiem nozīmē būt arī labiem klausītājam. Patiesībā kristāliskā bērna klātbūtne atmodina snaudošās garīgās spējas viņa vecākos. Andrea Kigere sauc savu trīsgadīgo meitu Ebiju par „klasisku kristālisko bērnu”, jo viņa perfekti atbilst aprakstam. Andrea teic, ka viņa ir ne tika dzemdējusi šo īpašo mazo būtni, bet arī savas pašas garīgās spējas. Viņa atceras: „It kā no nekurienes es pēkšņi zināju lietas, varēju redzēt aizgājējus un sazināties ar tiem. Tas viss sākās nākamajā dienā pēc Ebijas piedzimšanas. Esmu pārliecināta, ka tas kalpoja manai atmodai.”

Cilvēki, kuri ir piedzīvojuši klīnisko nāvi, stāsta par tai sekojošo psihisko spēju palielināšanos. Daudzi runā par to, ka pēcnāves dimensijai raksturīgās visaptverošās mīlestības izjušana atver psihiskās spējas. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka supermīlošo kristālisko bērnu vecāki pieredz tieši tādu pašu efektu. Turklāt kristāliskie bērni izvēlas psihiski jūtīgus vecākus un vecvecākus; tas pieder pie viņu „izdzīvošanas tehnikas uz Zemes”. Galu galā, ja bērni negrasās sazināties verbāli, viņiem jāizvēlas telepātiskas mammas un tētus, lai nodrošinātu to, ka viņu vajadzības tiek apmierinātas.

Kā jau minēju, tā ir ļoti bieža parādība, ka kristāliskie bērni sāk runāt trīs gadu vecumā vai vēlāk. Tāds ir arī Terēzas Zapedas gadījums, kuras sešgadīgā meita ļoti atbilstoši nosaukta par Kristelu. Terēza stāsta:

„Līdz triju gadu vecumam Kristela izrunāja tikai trīs vārdus (mamma, papa, nē) un tad pēkšņi sāka lietot pilnus teikumus. Pirms tam viņa saziņā lietoja tikai kunkstienus un šarādes. Mēs viņu saucām par „alu mazuli”’. Bet Kristelai bija savs bezvārdu veids, kā darīt mums zināmu to, ko viņa vēlas. Es domāju, ka viņa sazinājās telepātiski. Citādi tas nevarēja būt. Kā gan citādi es varētu zināt, ko viņa domāja?”

Terēzas meita ir piemērs modelim, kuru apraksta daudzi vecāki, - kad bērni gandrīz vienas dienas laikā pāriet no minimālas verbalizācijas uz skaidru un saprotamu runāšanu. Katerīna Poultena stāsta, ka viņas piecgadīgais dēls Kalons sācis runāt tikai trīs gadu vecumā. „Kailons nerunāja, pat neveidoja lietvārdus, un tad pēkšņi kādu dienu viņš sāka runāt pilnos teikumos.”

Vēlā runāšana, šķiet, kļūst par problēmu tikai tiem vecākiem, kuri par to uztraucas. Vecākiem, kuri to uztver vieglāk, tā nav problēma. Tā tas bija ar piecgadīgā Ītana māmiņu Beverliju Mūru. Beverlija stāsta, ka „Ītans nerunāja līdz trīs gadu vecumam. Viņš arī nekad nerunājās „zīdaiņu valodiņā”. Es pārāk nesatraucos, jo nojautu, ka viņš runās tad, kad viņam būs kas sakāms. Man nekad nebija grūti saprast, ko Ītans vēlas.”

Taču ne vienmēr vecākiem ir viegli pieņemt to, ka viņu bērni ir „citādi”. Kāda sieviete man teica, ka jūtas neveikli citu māmiņu vidū. Viņai ir aizdomas, ka tiek aizspriedumaini vērtēta viņas „mēmā” dēla dēļ. Daži vecāki ņem vadību paši savās rokās, veicot pētījumus, lasot visas atrodamās grāmatas par vēlo runāšanu, pārveidojot bērnu uzvedību un diētu, lai stimulētu savu bērnu valodas attīstību. Īvija stāsta, ka viņas divus gadus vecajai meitai Mejai palīdzēja mājmācība. Viņa paskaidro:

„Meja bija laimīgs un kustīgs zīdainis, viņa sāka staigāt desmit mēnešu vecumā, taču izlēma sākt runāt daudz vēlāk, un mums vajadzēja izvērtēt, vai viņai nav kādi valodas traucējumi. Sociālajos un kognitīvajos testos viņa uzrādīja ļoti augstus rezultātus, taču viņa vienkārši nerunāja. 15 mēnešu vecumā viņa šad tad izrunāja kādu vārdu. Viņas pirmais vārds bija „hai” (angļu hi, kas apzīmē sveicienu)”. Ārsts teica, ka viņa runāšanas ziņā ir atpalikusi par četriem mēnešiem. Tad es sāku strādāt ar viņu mājās, un tagad viņa runā ļoti daudz. Divu gadu vecumā viņa zina visas krāsas, burtus un skaitļus no viena līdz desmit.”

Vairākas mātes man ir teikušas, ka viņu kristāliskajiem bērniem patīk papildu uzmanību, kādu dod mājmācība, - tās rezultātā paplašinājās bērnu vārdu krājums.

Taču eksistē daudzi komunikācijas veidi. Vairāki vecāki izteicās, ka viņu bērni izveidojuši pašu savu zīmju valodu. Kāda sieviete stāstīja, ka viņas bērns rādījis apzinātas kustības, lai iemācītu viņai savu pašradīto komunikācijas veidu un viņi varētu saprast viens otru.Kellija Kolbeza-Naneza stāsta, ka viņas jaunākie bērni dod priekšroku saziņai ar zīmējumu palīdzību: „Mani bērni (15 mēnešus, 4 un 6 gadus veci) labprātāk zīmē nekā runā. Viņi var zīmēt stundām ilgi. Mans sešgadnieks teica, ka viņš arī ar saviem draugiem bieži sazinās bez runāšanas.”

Iespējams, ka viens no cēloņiem, kāpēc kristāliskie bērni runā vēlāk, ir tas, ka verbālā komunikācija viņiem ir sveša. Tā šķiet arī Sjū Džalilai, runājot par viņas četrgadīgo dēlēnu Šonu:

„Šons ir ļoti telepātisks, un viņa runa attīstījās vēlu. Zēnam pat bija dzirdes aparāts, lai palīdzētu viņam labāk dzirdēt. Tikai nesen viņam izdevās pārvarēt dažas runas grūtības. Taču pat tagad viņam ir grūti izrunāt dažas skaņas. Es domāju, ka šī ir viņa pirmā dzīve uz planētas Zeme, un ka mutes un mēles lietošana komunikācijai viņam ir sveša, jo pagātnē viņš sazinājās vienkārši telepātiski. Starp citu, dzirdes aparāts nemainīja vispār neko.”

Daudziem vecākiem un ārstiem ir aizdomas, ka vēlajiem runātājiem ir medicīniski pamatotas dzirdes problēmas. Penija stāsta, ka abas viņas meitas nerunāja līdz pat trīs gadu vecumam. Abu meitu ausis tika pārbaudītas, un tika secināts, ka dzirdei nav nekādas vainas. Penija piebils, ka patiesībā viņa nemaz neuztraucās:

„Kaut kas man it kā pateica, ka problēma nav viņu dzirdē. Instinkti man teica, ka mani bērni pagaidām vienkārši neizjūt vajadzību runāt. Šķita, ka manai vecākajai meitai ir viņas pašas valoda. Mēs nevarējām saprast, ko viņa teica, bet viņa runāja visu laiku. Varu teikt par abām meitām vienādi, es vienmēr zināju, ko viņas vēlējās vai kas viņām bija nepieciešams.”

Pēc Penijas stāstītā viņas lielākais pārbaudījums bija tas, kā citi uztvēra meitas. Viņa atceras:

„Cilvēki maniem bērniem uzdeva jautājumus, un meitenes neatbildēja, vai arī nezināja atbildi. Eksistē vispārpieņemti uzskati par to, kādas atbildes gaidīt, kad runā ar bērnu tādā vecumā, taču mani bērni neatbilda šiem uzskatiem. Piemēram, es mēģināju mācīt meitām, cik ir gadu un kur atrodas deguns, taču viņas galīgi neinteresēja šīs lietas.”

Penija atceras savu neveiklības sajūtu un to, kā izjuta nosodījumu, kad viņas bērni neatbildēja uz cilvēku jautājumiem. Aukle pat nosūdzēja viņu Bērnu aizsardzības dienestam, jo viņas meitas izdvesa skaņas, kas vairāk līdzinājās suņa riešanai.

Penija stāsta, ka, tāpat kā daudziem kristāliskajiem bērniem, viņas meitu motoro spēju attīstība atbilda normai, bet verbālās spējas salīdzinājumā ar normu atpalika. Taču, kad abas meitas sasniedza trīs gadu vecumu, viņas pēkšņi „atvērās” un sāka normāli runāt. Penija piebilst: „Es nekad nešaubījos, ka viņas abas ir gaiši bērni. Man ir jāatgādina pašai sev: tas ir normāli, ka mani bērni ir citādi. Viņi ir īpaši. Es vienkārši to zinu.”

Daudz vieglāk ar saviem vēlajiem runātājiem ir tiem vecākiem, kuri iemācās sazināties telepātiski un kuri atpazīst un pielieto ķermeņa valodu. Māmiņa, vārdā Kristela, stāsta: „Manai meitai ir gandrīz divi gadi. Viņa pagaidām vēl nerunā un neizjūt pēc tā vajadzību. Mēs varam paskatīties viena uz otru un zināt, ko otra vēlas, un šobrīd šķiet, ka runa nav nepieciešama.”

Cita māmiņa, Mistija Rouza, pavisam viegli bez vārdiem sazinājās ar savu meitu Liju Taču Mistija piebilst: „Kad Lijai bija 12 mēneši, mums bija viņai jāatgādina, ka ne visi var ar viņu sazināties telepātiski, un ka viņai būs jāizmanto vārdi.”

Šī informācija, šķiet, palīdzēja. Tagad, kad Lijai ir divi gadiņi, viņa jau runā kā 3-4 gadus vecs bērns. Daļa no „līguma”, kāds noslēgts starp kristāliskajiem bērniem un viņu vecākiem, ir tāda, ka vecākiem būs viņiem jāiemāca, kā dzīvot uz Zemes.

Mīļo lasītāj!

Tu esi aizvēris gandrīz pēdējo lappusi šajā grāmatā, un es ļoti ceru, ka tā mudinājusi Tevi pārvērtēt ne tikai bērnus, ar kuriem esi saskarsmē, bet arī sevi.

Pat, ja tu neesi kristāliskā bērna vecāks vai skolotājs, – vai apzinies, kā darbs, kuru tu dari, vairo vai nevairo Mīlestību un Harmoniju šajā pasaulē? Vai tevis ražotais produkts vai piedāvātais pakalpojums dara cilvēku spēcīgāku un laimīgāku, vairo veselību, bagātina un veldzē Dvēseli, stiprina Garu, uzlabo kontaktu ar katra cilvēka Augstāko apziņu, vai - otrādi - padara to vājāku, slimāku, notrulinātāku, nejūtīgāku, nedomājošāku, mehāniski funkcionējošu? Vai tu esi tādas pasaules veidotājs, kurā kristāliskajiem mazuļiem – un patiesībā VISIEM mūsu pašu bērniem – nav jāmokās sāpēs, jo viņi jūt un redz to, ko mēs, pieaugušie, bieži vairs nejūtam un neredzam?

Jaunā laikmeta bērni ir masveidīga un strauja cilvēces evolūcijas procesa acīmredzami apliecinātāji. Viņi uzskatāmi parāda cilvēka apziņas apbrīnojamās spējas, kuras daudzi no mums ir aizmirsuši vai uzskata par izdomājumu vai zinātnisko fantastiku. Taču tās ir REĀLAS. Mums ir vienkārši jātver ausis, sirdis un prāti, lai spētu šos bērnus sadzirdēt un no viņiem mācīties. Viņu mērķis ir nest Mīlestību un Harmoniju pasaulē, kas šobrīd daudz biežāk šķiet disharmonijas un cietsirdības pārpilna.

Mēs ne vienmēr spējam šos bērnus izprast, atzīt viņu spējas par reālām, un adekvāti izvērtēt, kas viņiem (un mums pašiem) patiesībā nepieciešams. Mēs nosaucam alerģiju par slimību un cenšamies to ārstēt, lai gan daudz biežāk tā ir ideāli veselas imūnsistēmas dabiska, normāla reakcija uz toksiskām – tātad organismam galīgi nepieņemamām, nedabiskām, svešām substancēm. Astma, piemēram, var liecināt ne tikai par fiziski, bet arī emocionāli, mentāli vai garīgi toksisku vidi... Šie bērni daudz krasāk reaģē uz medikamentiem un vakcīnām, kas patiesībā ir indes visiem. Tas pats attiecas uz disharmoniskām domām un agresīvām, sāpinošām un citādi nepatīkamām emocijām. Ja mēs prastu šajos bērnos patiesi ieklausīties, mēs rastu risinājumus ne tikai viņu, bet arī savām personīgajām un visas Planētas problēmām visdažādākajās dzīves jomās. JO DABISKĀKS un TĪRĀKS, JO LABĀKS: tā ir kristālisko bērnu tieši vai netieši mums mācītā formula, kas piemērojama jautājumos par mūsu iekšējo un ārējo vidi – mūsu Dvēseles mājokli un dzīves telpu.

Jo augstāka ir cilvēka garīgās evolūcijas pakāpe – jo lielāks ir viņa enerģijas un informācijas uztveres un integrācijas ātrums, domāšanas ātrums. To pašu, kā uztveršanai vecākām paaudzēm bija nepieciešami mēneši un gadi, tagadējie bērni uztver reizēm pat momentāni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka izglītības sistēma un metodes, kas bija piemērotas vecākās paaudzes spējām uztvert informāciju, vairs nepavisam nav piemērotas jaunajai paaudzei, kura izceļas ar daudz lielāku uztveres ātrumu. Tās ir pat bremzējošas, interesi par skolu un mācību procesu iznīcinošas.

Kristālisko bērnu fenomens nozīmē arī to, ka viņi ir nākuši kā aktīvi palīgi laikmetā, kad saasinājies mūsu planētas izdzīvošanas jautājums, un ilgstošāka cēloņu un seku likumsakarību neredzēšana var novest tikai pie negatīva rezultāta. Ir pienācis laiks, kad planētas izdzīvošanas vārdā mums jāspēj rīkoties ātri, mērķtiecīgi un saskaņā ar Dabas un Dieva likumiem - kā to mums māca bērni ar lielajām, mirdzošajām acīm, kuras redz un zina visu.

Aelita Folkmane – Burgere
www.geocities.com/jaunalaikmetaberni