Vakcinācija: izvēles tiesības

Aelita Folkmane – Burgere

Topošās māmiņas bieži ierodas uz dzemdībām, pat neko nenojaušot par vakcīnām, ko saņems viņu jaundzimušie. Akli uzticoties ārstu teiktajam, vakcīnu instrukcijas grūtnieces lielākoties pat acīs nav redzējušas un nav iedomājušās, ka par tām būtu īpaši jāinteresējas. Pateicoties ilggadējai un metodiskai vakcinācijas propagandai no paaudzes paaudzē, jau kopš mūsdienu vakcinācijas ēras sākuma 18.gs. nogalē, lielākā daļa vecāku pat nenojauš, ka pret vakcīnu ievadīšanu viņiem būtu kādas tiesības iebilst. Vakcinācijas nepieciešamība tiek uztverta par pašsaprotamu un līdz ar to iedziļināšanās tajā – par lieku.

Taču NAV IESPĒJAMS PIEĻAUT LIELĀKU KĻŪDU!

Tikai tad, kad māmiņas sāk saskarties ar nopietnām un nepārejošām bērna veselības problēmām, kas lielā vairumā gadījumu sāk uzskatāmi izpausties pat tūlīt pēc vakcinācijas, viņas ir situācijas spiestas sākt detalizētāk interesēties par vakcīnu sastāvdaļām un to kaitīgo iedarbību uz veselību, par vakcinācijas patieso vēsturi, par vakcinācijas juridiskajiem aspektiem Latvijā un daudziem citiem ar vakcināciju saistītajiem jautājumiem. Atklājot patiesību par šiem jautājumiem, un reizēm pat arī uzzinot, ka dzemdību nodaļā bērns ticis savakcinēts bez jebkāda brīdinājuma (par laimi, ne visur notiek šāda nelikumība!), sākas izmisums: "Kāpēc es par to agrāk nezināju? Kāpēc mani neviens dakteris nebrīdināja?!!" Bet izdarīto par neizdarītu tik vienkārši nepārtaisīsi, un reizēm tas var būt pat liktenīgi.

Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997. gada 4. aprīlī pieņemtās Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā ll nodaļā par PIEKRIŠANU, 5. pantā ir teikts:

„Iejaukšanās cilvēka veselībā var tikt veikta tikai pēc tam, kad attiecīgā persona tikusi informēta un brīvi devusi piekrišanu to veikt. Šai personai iepriekš jāsaņem atbilstoša informācija par iejaukšanās mērķi un raksturu, kā arī par tās sekām un risku. Attiecīgā persona jebkurā laikā var brīvi atsaukt piekrišanu.”

Pēc definīcijas arī vakcinācija ir iejaukšanās cilvēka veselībā, pie tam – gan nopietni slima, gan absoūti vesela cilvēka veselībā!


Tiesības un pienākumi

Latvijā vecāku tiesības attiecībā uz vakcināciju nosaka Latvijas Republikas Ministru Kabineta 26.09.2000 pieņemto Vakcinācijas noteikumu 22.pants:

”Iedzīvotājiem ir tiesības izvēlēties vakcinācijas iestādi vai ārstniecības personu, kura veiks vakcināciju, kā arī atteikties no vakcinācijas, arī no aizbildnībā esošas personas vakcinācijas.”

Savukārt ārstniecības personas pienākums ir pirms vakcinācijas informēt:

- par vakcīnas efektivitāti infekcijas slimības profilaksē;
- par vakcīnas aizsardzības efekta ilgumu un ieteicamo vakcinācijas atkārtošanu;
- par organisma reakciju, kas var rasties vakcinējoties vai pēc vakcinācijas;
- par profilakses pasākumiem, lai samazinātu iespējamo blakusparādību smagumu, un gadījumiem, kad nepieciešama ārstniecības personas palīdzība.

Ārstniecības personas pienākums ir arī pirms katras vakcinācijas noteikt, vai nav kādas vakcinācijas kontrindikācijas. Cik detalizēti dažu stundu laikā ir iespējams noteikt VISAS iespējamās vakcinācijas kontrindikacijas jaundzimušajam - par to katram iesaku padomāt pašam, izmantojot veselo saprātu un loģiku.


Reālā situācija

Lai gan retāk, nekā, piemēram, pirms diviem gadiem, bet tomēr vēl nepieļaujami bieži gan personīgās sarunās, gan publiskos interneta forumos nākas dzirdēt un lasīt, ka tiek ignorētas vecāku tiesības būt informētiem par to, kādas medicīniskas manipulācijas tiks veiktas ar jaundzimušo vēl dzemdību nodaļā un kādas var būt šo manipulāciju sekas:

„Es dzemdēju Bulduros un neviens nevienu reizi pat nepajautāja, vai potēt bērnu, vai nē. Tikai kad rakstījāmies ārā, mums pavēstīja, ka bērns ir potēts pret to un to un to … līdz šim īsti nemaz nezināju par tādu iespēju izvēlēties potēties, vai nē.”

„Bija akūts ķeizars, pirms īstās dzemdības vispār bija sākušās, līdz ar to ar visu negaidīto stresu ne man bija kādi papīri sagatavoti, ne es vispār attapu, ka kaut ko vajag teikt vai kā. Nākamajā dienā vienkārši konstatēju faktu [ka bērns jau sapotēts]…”

Ja vecāku izvēle kaut kādā veidā atšķiras no mediķu rekomendācijām, māmiņas pat reizumis tiek pakļautas netaktiskam emocionālajam spiedienam vai rupjai iebiedēšanai … un tas viss notiek par spīti faktam, ka gandrīz visu vakcīnu instrukcijas parasti sākas apmēram ar šādiem vārdiem: "Pirms jūs saņemat vai jūsu bērns saņem vakcīnu, uzmanīgi izlasiet visu instrukciju. - - - Saglabājiet šo instrukciju, kamēr nav saņemts pilns vakcinācijas kurss. Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt."

Saskaņā ar Latvijas vakcinācijas kalendāru, bet pretstatā daudzām citām valstīm, kur par vakcinācijas ēnas pusi atklāti runā jau sen, mūsu jaundzimušajiem tūlīt pēc dzemdībām paredzētas divas vakcīnas: pret hepatiitu B - pirmo divpadsmit stundu laikā pēc piedzimšanas, un pret tuberkulozi - 4-5 dienā pēc bērna piedzimšanas. Par to ievadīšanu un iespējamām sekām medpersonāla pienākums ir informēt vecākus PIRMS vakcinācijas – māmiņai pašai NAV jākļūst par detektīvu un jāmeklē vakcīnu instrukcijas Zāļu valsts aģentūras mājas lapā. Viņa to pat reāli nevar izdarīt, ja nav informēta par paredzamās vakcīnas nosaukumu vai pat vakcinācijas faktu kā tādu. No vakcinācijas piekritējiem bieži dzirdama aizkaitināta aizbildināšanās, ka tiesības atteikties no vakcinācijas taču noteiktas likumā, un ka vakcīnu (tāpat kā citu medikamentu) saturs un blaknes nav nekāds valsts noslēpums – tās godīgi uzskaitītas instrukcijās. Te paceļas jautājums: kā lai jaunajiem, nepieredzējušajiem vecākiem vispār ienāktu prātā ideja rakties likumdošanā un meklēt informāciju par savām tiesībām vai meklēt internetā vakcīnu instrukcijas situācijā, kurā nospiedošais vairākums mediķu gan caur masu informācijas līdzekļiem, gan ikdienā personīgajā praksē propagandē vakcinācijas „nepieciešamību”, „nevainību”, „lietderību”, „uzvaras gājienus pret bakām un poliomielītu” utt.? Pēdiņas, starp citu, šeit liktas ar nodomu, jo NEVIENS no šiem apgalvojumiem neatbilst vēsturiskajai patiesībai un dokumentētiem faktiem… Uz kādas informācijas bāzes lai topošajai māmiņai rodas aizdomas par vakcinācijas iespējamām nevēlamajām sekām, ja mediķis, kura tiešais, likumā noteiktais PIENĀKUMS ir informēt par jebkuras medicīniskas manipulācijas, tai skaitā vakcinācijas sekām, to nav izdarījis? Un gadās jau arī vēl sliktāk – kad ne-informēšanai vai dez-informēšanai klāt nāk arī emocionālais spiediens un vecāku manipulācija ar draudiem gadījumā, ja vecāks uzdrošinās par vakcīnām uzdot sakarīgu jautājumu! Vakcīnas instrukcijā uzskaitītas tās sastāvdaļas, bet bērna ārsts nemāk vecākiem iedot sakarīgu un patiesu atbildi par to iedarbību uz organismu, vai pat kļūst aizkaitināts, ja viņam uzdod jebkādus kādus detalizētākus jautājumus par vakcināciju? Ne tikai dzemdību nodaļās, bet arī bērnu dārzos un skolās nereti tiek ignorētas arī brīvas izvēles tiesības no vakcinācijas atteikties. Gadās, ka pat par vakcinācijas sekām salīdzinoši labi informētas māmiņas medpersonāla netaktiskajam emocionālaja spiedienam un iebiedēšanai padodas. Tādi gadījumi, kad bērns pats ir pietiekoši zinošs un drosmīgs, lai patstāvīgi stātos pretī nelikumībām, notiek ļoti reti.Vai tiešām ne starptautiskie cilvēktiesību likumi, ne vietējie noteikumi likumdošanas akti uz Latvijas mediķiem neattiektos?


Vakcinācija ir IZVĒLES procedūra

Daudzi vārdu savienojumu "obligātā vakcinācija" izprot kā valsts izdotu likumu, kas nosaka, ka bērni ir obligāti jāvakcinē. Sabiedrības Veselības Aģentūras Infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības daļas vadītājs Jurijs Perevoščikovs oficiālā vēstulē paskaidro jēdziena „obligātā vakcinācija” nozīmi:

”1) katram bērnam Latvijā ir obligāti garantētas tiesības būt pasargātam pret Vakcinācijas noteikumos 3.punktā minētājām infekcijas slimībām;
2) valsts obligāti garantē katram bērnam bezmaksas vakcināciju;
3) katrs primārās veselības aprūpes ārsts obligāti piedāvā Vakcinācijas kalendārā noteiktās vakcinācijas pacientiem, izskaidro vakcinācijas nozīmi un nodrošina apstākļus vakcinācijas pakalpojumu saņemšanai."
(pasvītrojumi – A.F.-B.)

Tātad - NEKUR nav rakstīts, ka bērns būtu obligāti jāvakcinē. To, ka vakcinācijas “obligātuma” jēdziena saturs nav skaidrs pat pašiem medicīnas darbiniekiem, ilustrē arī pavisam nesens notikums kādā no Ogres rajona skolām, par kuru stāsta šī notikuma dalībnieks:

"…mācību stundas laikā mūsu klasē ienāca skolas medmāsa un izsauca dažus bērnus, kuriem esot jāiet uz poti. Izejot no klases, es un mani klases biedri, vairākkārt centāmies uzzināt, kas tā par poti, uz ko medmāsa atbildēja: "Vienkārši pote. Ejam!" Ejot uz doktorātu, es uzdevu vēl dažus jautājumus par poti, kuri sadusmoja medmāsiņu. Nolēmu aizbēgt no šī pasākuma. Zvanīju mammai. Viņa neko nezināja par paredzēto potēšanu un tādēļ atļāva man nesekot medmāsas rīkojumiem, ko es arī izdarīju… Nākošajā dienā mēs visa klase braucām ekskursijā uz 2 dienām un autobusā divām meitenēm, kuras bija saņēmušas poti, sākās temperatūra un bija slikti…”

Savukārt šī paša bērna māte stāsta sekojošo:

“Ap pusdienlaiku man zvanīja skolas medmāsiņa un satraukta ziņoja, ka mans dēls ir aizlaidies no potēšanās. Jautāju, kāpēc es iepriekš netiku informēta, ka paredzēts vakcinēt manu bērnu (nebija nekas par to ierakstīts dienasgrāmatā, ne arī man pazvanīts) un ar kādām vakcīnām, un arī, kapēc netika lūgta mana piekrišana. Uz to man tika atbildēts, ka nepaspēja mani (tāpat, kā citus vecākus!) šoreiz informēt, un ka “esot ļoti labas potes: katra atsevišķi - gan pret poliomelītu, gan pret difteriju”. Medmāsiņa centās atvainoties, bet stingri noteica, ka man “tagad pašai jāvedot dēls uz doktorātu, kamēr šīs vakcīnas vēl ir pieejamas”. Šādā situācijā es sajutos pavisam bezspēcīga pasargāt savu bērnu. Esmu pateicīga, ka viņš pats par sevi parūpējās (esam mājās daudz runājuši par pošu tēmu).”

Jautājums vecākiem: cik no jums jebkad no ārsta rokām ir saņēmuši vakcīnas instrukciju, lai, sekojot taja drukātajam ieteikuma, būtu iespēja to arī saglabāt un tajā atkārtoti ieskatīties, ja uzrastos tāda vajadzība?


Tiesības veikt APZINĀTU izvēli

Precīza savu pienākuma izpilde no ārstu puses, kā arī savu tiesību pārzināšana no vecāku puses ir vitāli svarīgi priekšnosacījumi, lai vecāki varētu veikt apzinātu izvēli savu jaundzimušo, kā arī jau vecāku bērnu vakcinācijas jautājumos. APZINĀTA izvēle nozīmē nevis aklu pakļaušanos skaļajai farmaceitiskās industrijas vakcinācijas propagandai un ārstu spiedienam, bet gan patstāvīgu visu „par” un „pret” izvērtēšanu, balstoties uz bagātīgu (nevis vienpusīgu!) informāciju un neizkropļotu izpratni.

Ja pēc iepazīšanās ar informāciju par vakcīnām pret B hepatītu un tuberkulozi (piem., 1, 2, 3…) vai jebkurām citām vakcīnām vecāku veiktā izvēle ir „NĒ”, tad atteikums no vakcinācijas jānoformē rakstveidā Vakcinācijas noteikumos aprakstītajā kārtībā (28.pants). Grūtniecēm to ieteicams izdarīt jau laikus, PIRMS dzemdībām, jo, ja dzemdības sāksies priekšlaicīgi vai būs nepieciešams neplānots ķeizargrieziens, tad par atteikuma kārtošanu var neatlikt ne laika, ne spēka padomāt.


Kāpēc par vakcināciju būtu tā jāuztraucas?

Nav pat jameklē anti-vakcinācijas aizstāvju informācijas avoti, lai rastu atbildi uz šo jautājumu. Tas ir oficiāli atzīts, ka vakcinācijai var būt arī nopietnas nevēlamas un pat neatgriezeniskas sekas. Tas lasāms vakcīnu instrukcijās un aprakstos, ārzemēs par to atklāti runā labi pazīstami mediķi, pie tam, balstoties nevis uz „emocionāliem spriedelējumiem” (kā par anti-vakcinācijas viedokļiem mīl izteikties vakcinācijas propagandētāji), bet gan uz oficiālo statistiku (piem., no CDC - Centers for Disease Control and Prevention, kas ir analogs mūsu Sabiedrības Veselības Aģentūrai). Tāpat laikam daudzi zina, ka ne viens vien mediķis savus personīgos un radu bērnus sargā no vakcinācijas kā no uguns, lai gan svešus bērnus turpina vakcinēt. Nav dūmu bez uguns!

Taču visnopietnākie argumenti PRET vakcināciju atrodami Etelas Duglasas Hjūmas brīnišķīgi dokumentētajā vēsturiskajā pētījumā „Atmaskotais Pastērs: Modernās medicīnas kļūdainie pamati”. Tajā apskatīta mikrobu teorijas (tā izmantota vakcinācijas „zinātniskajai” pamatošanai) patiesā vēsture, kas parāda un nepārprotami pierāda, ka vakcinācija ir nevis glābusi miljoniem dzīvību, bet, tieši otrādi - maksājusi miljoniem dzīvību. Grāmata, balstoties uz neskaitāmiem vēsturiskiem dokumentiem, laboratorisko pētījumu pierakstiem, publikācijām apskatāmā laika perioda presē un grāmatās, konferenču un sapulču stenogrammām, laikabiedru atmiņām u.c. materiāliem, atmasko Luiju Pastēru (galveno mikrobu teorijas „caursitēju”) kā monumentālāko šarlatānu visā dokumentētajā medicīnas vēsturē, un parāda procesa sākumu, kā medicīnas zinātne pārvērtusies par pērkamu prostitūtu, kuras pircējs ir farmaceitiskā industrija.

Paralēli grāmata iepazīstina arī ar izcilo, bet mazpazīstamo franču zinātnieku Žaku Antuānu Bešāmu (pieminot arī viņa sekotājus un neatkarīgos domubiedrus), kura atklājumu būtību un nozīmīgumu jāsāk apzināties jebkuram, bet jo īpaši - zinātniekiem un mediķiem, kas izjutuši un apjautuši modernās medicīnas veltīgos pūliņus infekcijas un citu slimību ārstēsanā un likvidēšanā. Šajā grāmatā sniegtā materiāla apzināšana un izpratne ir „atslēdziņa” no tām durvīm, caur kurām mūsdienu medicīna varētu izkļūt no tās krīzes, kurā šobrīd iestigusi.

Jebkāda diskusija par vakcīnu „efektivitāti”, vakcinācijas kalendāra maiņu, pošu uzlabošanu un jaunu radīšanu ir bezjēdzīga un nevajadzīga, jo VAKCINĀCIJA IR ZINĀTNISKI NEPAMATOTA PRAKSE, kurai nav absolūti nekāda sakara ar slimību profilaksi.

Saudzējiet savus bērnus un sevi no medicīnas zinātnes kļūdām un farmaceitiskās industrijas patvaļas PAŠI! Neviens cits to jūsu vietā nedarīs.

P.S. Vēlos izpaust dziļu cieņu tiem nedaudzajiem Latvijas mediķiem, kuri vakcinācijas patiesās sekas apzinās un nebaidās par tām atklāti runāt un iepazīstināt ar tām gan savus pacientus, gan kolēģus. Lai jūsu pulks aug arvien lielāks!





Raksts sākotnēji publicēts šeit.



Sākuma lapa


© Aelita Folkmane - Burgere 2004-2008
e-pasts: [email protected]
| Veidotājs | Autortiesības un mājas lapas lietošanas noteikumi | Reklāma | Sponsoriem |
1
Hosted by www.Geocities.ws