Sarunās par vakcināciju no mediķu mutes bieži izskan standartfrāze par vajadzību izvēlēties mazāko ļaunumu. Oficianti - farmaceitiskā industrija un medicīna - mūsu priekšā tur paplāti, no kuras ir rūpīgi izlasīti un atkritumu kastē iesviesti dzīvie, dīgtspējīgie patiesības graudi, radot ilūziju par Zemi kā bīstamu vietu, kur no katra stūra mums uzglūn draudošas infekcijas slimības.
Informēts, domājošs cilvēks uzdos jautājumu: kādēļ patiesības vietā izvēlēties melus par mazāko ļaunumu? Diemžēl, pazaudējot kontaktu ar savu Dvēseli, ar savu Augstāko Apziņu un bieži vien arī sirdsapziņu, cilvēks būtībā zaudē ne tikai spēju, bet arī vēlmi atšķirt melus no patiesības. Patiesības izzināšanai par vakcinācijas vēsturi un lietderību nav vajadzīgs licenzēts eksperts vai augstskolas medicīniskā izglītība - pietiek ar pacietību, atvērtu prātu un loģisko domāšanu. Lai izdarītu apzinātu un pamatotu izvēli, cilvēkiem ir nepieciešama iespēja iepazīties arī ar atšķirīgiem, no zāļu ražošanas industrijas neatkarīgiem, objektīviem viedokļiem un bezkaislīgiem vēstures faktiem, par kuriem vakcīnu ražotājiem gauži netīk runāt.
Ticiet mums - mēs esam eksperti! - šī saukļa priekšā ne viens vien vienkāršais mirstīgais saraujas melns un maziņš. Vairumam cilvēku ir (ieprogrammēta?!) akla ticība tam, ko apgalvo autoritātes - zinātnieki, mediķi... Taču arī viņi ir tikai cilvēki, kas, tāpat kā ikviens cits, var kļūt par korupcijas, reklāmas, personisku un politisku ambīciju, slavas kāres un naudas varas upuriem.
Neliels piemērs: 20. gadsimta 90. gadu sākumā tabakas kompānijas 13 zinātniekiem slepeni samaksājušas kopsummā 165 000 ASV dolāru par vēstuļu uzrakstīšanu dažādiem ietekmīgiem medicīniskiem žurnāliem. Varat minēt, kādam vajadzēja būt šo vēstuļu saturam... Šis ir tikai viens piemērs no simtiem, kurus grāmatā Ticiet mums -- mēs esam eksperti! Kā rūpniecība manipulē ar zinātni un spēlējas ar tavu nākotni (Trust Us, Were Experts: How Industry Manipulates Science and Gambles with your Future, 2001) minējuši tās autori Džons Staubers (John Stauber) un Šeldons Remptons (Sheldon Rampton).
Vienas no aktīvākajām manipulācijām ar zinātni notiek ķīmijas rūpniecībā. Par to ir brīdinājuši, piemēram, Dens Feigins (Dan Fagin), Merienne Levelle (Marianne Lavelle) un Sabiedriskās atklātības centrs ASV (The Center for Public Integrity) grāmatā Toksiskā krāpšana. Kā ķīmijas rūpniecība manipulē ar zinātni, apiet likumus un apdraud tavu veselību (Toxic Deception: How the Chemical Industry Manipulates Science, Bends the Law and Endangers your Health, 1999, 199. lpp.): Lai arī kas būtu iecerētā auditorija federālais birokrāts, politiķis, investors, zvērinātais vai jebkurš cits TV ekrāna otrā pusē, ķīmijas industrijas sabiedrisko attiecību mašinērija to pastāvīgi bombardē ar apgalvojumiem, ka toksiskiem produktiem nav saprātīgas, pieņemamas alternatīvas un ka jebkura cita iespēja ir dārga, nepraktiska un neefektīva.
Par vakcīnu industriju - vienu no ķīmiskās rūpniecības nozarēm - brošūrā Potes: jautājumi un atbildes domājošiem vecākiem (Прививки в вопросах и ответах для думающих родителей, 2006) rakstījis ārsts homeopāts Aleksandrs Kotoks: Gandrīz aiz katra kārtējā pošu labuma pierādījuma vīd vakcīnu ražotāju ausis, un tā nebūt nav paranoja vai vispasaules sazvērestības teorija. ASV, kur pošu problēma ir asāka nekā jebkurā citā valstī, apritē ir tādi jēdzieni kā interešu konflikts un rotējošās durvis. Par interešu konfliktu tiek runāts, kad lēmumus par vakcīnu licenzēšanu un to iekļaušanu vakcinācijas kalendārā pieņem cilvēki, kas ir personiski finansiāli ieinteresēti, lai vakcīnu būtu arvien vairāk. Šiem cilvēkiem pieder vakcīnas ražojošo kompāniju akcijas, un viņi no tām saņem finansējumu zinātniskiem pētījumiem. Jēdziens rotējošās durvis nozīmē, ka tie, kas iepriekš bijuši neatkarīgi eksperti pošu jautājumos un valsts pārvaldē, valsts dienestam beidzoties, viegli, kā pa rotējošām durvīm, aiziet strādāt farmaceitiskā kompānijā un, visbiežāk, tieši tajā, kas ražo vakcīnas. Šādu piemēru dažādās valstīs ir ļoti daudz. Paraugieties uz speciālistiem, galvenajiem potēšanās aģitatoriem - tie ir cilvēki, kas visu savu apzināto mūžu barojas no vakcinācijas siles. Viņi raksta kandidātu un doktoru disertācijas un publicē neskaitāmus rakstus par pošu nepieciešamības un lietderīguma tēmu, strādā vakcīnu, serumu un epidemioloģiskajos zinātniski pētnieciskajos institūtos, pārstāv valsti starptautiskajās pošu sapulcēs.
Gudrības vai zinātnisku atklājumu noraidīšana par labu populārākam, ērtākam viedoklim vai politiski vairāk vēlamai sistēmai vēsturē nav nekāds jaunums. Zinām par Sokratu, Galileo Galileju, Nikolu Teslu... Var minēt arī profesoru Žaku Antuānu Bešāmu (Jacques Antoine Béchamp), Ginteru Enderleinu (Günther Enderlein), Gastonu Nēsenu (Gaston Naessen) un citus pleomorfisma pētniekus un aizstāvjus. Par viņiem Roberts O. Jangs (Robert O. Young, Ph. D., D. Sc. ) un Šellijs Redfords Jangs (Shellay Redford Young, L. M. T. ) grāmatā Esi slims un noguris? Atjauno savu iekšējo vidi! (Sick and Tired? Reclaim Your Inner Terrain, 2001, 19. lpp.) ir teikuši: Visus šos novērotājus vieno vismaz viena svarīga lieta: viņi ir pauduši savu izpratni par to, ka slimība ir iekšējās vides vispārējs stāvoklis. Slimība nav simptomi, ko mēs redzam, ne arī būtne, kas mums uzbrūk no citurienes. Ja tajā iesaistīti mikrobi, tie parādās kā šī vispārējā stāvokļa primārie simptomi. Kaut arī mikrobi nav slimības cēloņi, sekundārie simptomi (ko parasti sauc par slimību) tiek radīti kā atbildes reakcija uz mikrobu aktivitāti.
Vairums šo milžu pieturējās pie pleomorfisma principa (pleo - daudz; morph - forma). Daudz-morfisms ir ideja, ka mikroorganismi (sīkbūtnītes), piemēram, specifiskas baktērijas, var pieņemt daudzas dažādas formas. Tas nozīmē, ka mainās gan to funkcija, gan forma. Tas ir daudz nozīmīgāk, nekā sākotnēji izklausās, jo šāds priekšstats pārsniedz tās robežas, kas tiek izmantotas, lai klasificētu dažādas sugas. Sugas tiek definētas kā klase kopumā - ar fiksētu uzvedību, izskatu, iekšējo struktūru utt. Taču saskaņā ar pleomorfismu tā saucamās sugas var būt tikai atsevišķas stadijas organismu ģimenes augšanas ciklā. Katrs tās loceklis funkcionē citādi un izskatās citādi nekā pārējie.
Konformistiskā zinātne un medicīna lieto terminu pleomorfisms, bet ne saistībā ar to, kā šīs dramatiskās pārmaiņas ietekmē veselību. Viens no iemesliem, kāpēc tās nesaskata visu lielo kopainu, ir līdzekļi, ar kuriem tās šo ainu uzlūko. Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kā un ar ko skatās. Būtība ir šāda: tās ņem dzīvu, mainīgu ainu (asinis) un dezorganizē to, iekrāsojot asins paraugu. Tad tiek izdarīts šīs dezorganizētās situācijas momentuzņēmums, kas tiek interpretēts tā, it kā tas reprezentētu visu stāstu. Taču ir videomateriāli daudzu stundu garumā, kas skaidri parāda, cik bīstami maldinoša ir šāda nezinātniska prakse.
Viena no problēmām mēģinājumos tikt galā ar pleomorfiskā cikla dažādajām stadijām ir konceptuālā kļūda, kas veidojusies uz Luija Pastēra kļūdainās mikrobu teorijas bāzes, proti, ka vīrusi un baktērijas ir iebrucēji no ārpuses un visu slimību izraisītāji un ka tādēļ tie ir jānogalina. Mūsdienu alopātiskajā medicīnā, aprakstot infekcijas slimību un vēža ārstēšanas metodes, tiek lietota tā pati militārā terminoloģija: cīnīties ar slimību, nogalināt vīrusus un baktērijas... Šādas galināšanas pieejas problēma ir tā, ka patiesībā nogalināti tiek tikai slimības simptomi. Šādai slepkavībai nav gandrīz nekādas vērtības - tā ir pat kaitīga. Tai var rast mirkļa attaisnojumu, ja simptomi tieši apdraud dzīvību, taču simptomu nogalināšana, kad cilvēks sirgst ar hronisku kaiti, ir sava veida frankenšteinisks vājprāts.
Ja cilvēka organisms ar simptomu palīdzību norāda uz to, ka ķermenī ir izjaukts dabiskais līdzsvars, tad visi spēki ir jāpieliek nevis simptomu -- iesnu, klepus, paaugstinātas temperatūras, iekaisuma, vemšanas, caurejas u. tml. -- likvidēšanai (jo minētās izpausmes ir organisma centieni atbrīvoties no toksīniem), bet gan iekšējā līdzsvara atjaunošanai -- vispirms jau tā ir asiņu un visa organisma normāla pH līmeņa atjaunošana ar organisma attīrīšanu no toksīniem, kā arī ar veselīgu, dabīgu un dzīvu uzturu.
Balstoties uz detalizētiem dokumentu pētījumiem, par L. Pastēra zinātniskajām mahinācijām ir pastāstījusi Etela Daglasa Hjūma (Ethel Douglas Hume) savā grāmatā Atmaskotais Pastērs. Mūsdienu medicīnas maldīgie pamati (Pasteur Exposed: The False Foundations of Modern Medicine). Ja šī grāmata tiktu iekļauta medicīnas studentu obligātās literatūras sarakstā, tad tas kļūtu vismaz uz pusi īsāks - jo no tā dabiskā veidā atbirtu visa tā literatūra, kas balstīta uz L. Pastēra kļūdām. Turklāt E. D. Hjūmas grāmata liek gluži citādi paraudzīties arī uz pasterizāciju.
Medicīnas pārstāvji izmanto virkni stratēģiju, lai piespiestu vecākus bez iebildumiem pakļauties obligātajai vakcinācijai - bērnu tīro un svēto ķermenīšu piesārņošanai ar pārdesmit dažādām toksiskām un netīrām substancēm jau no viņu pirmajām dzīvības dienām. Lielāko vakcīnu skaitu bērns saņem tieši savas dzīves pirmajos divos gados, kad gan viņa trauslā nervu, gan imūnā sistēma vēl aktīvi attīstās un stabilizējas un līdz ar to ir visvieglāk traumējama. Visai traģiski šķiet LR Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par zīdaiņu mirstību Latvijā - tie vēsta, ka vidēji ½-⅔ no zīdaiņiem, kas miruši līdz gada vecumam, mirst jau pirmajā dzīvības mēnesī. Turklāt viskrasākais mirstības kāpums vērojams tieši laikā starp pirmo un sesto dzīvības dienu, kad dzemdību nodaļā tiek saņemtas obligātās vakcīnas pret hepatītu B un tuberkulozi. Zīdaiņu nāves cēloņu sarakstā pirmās trīs vietas pārliecinoši ieņem noteikti perinatālā perioda stāvokļi, iedzimtas anomālijas un zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms - tiem, kas zina minēto vakcīnu sastāvu un iedarbību, šie formulējumi liek nopietni domāt par atrakstīšanos, lai noslēptu faktu, ka nāves cēlonis ir veiktā vakcinācija.
Ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību vecākos tiek kultivētas bailes par to, kas notiks, ja bērni netiks vakcinēti. Vecāku atteikšanās no bērna imunizācijas tiek nosaukta par bezatbildību vai pat noziegumu. Lai varētu pretoties šādam emocionālajam spiedienam, vecākiem ir nepieciešama reāla, patiesa informācija, jo uzstāšanās pret autoritātēm prasa uz fundamentālām zināšanām balstītu drosmi un nesatricināmu pārliecību par savu taisnību.
Baiļu sindroma kultivēšanas un iebiedēšanas taktika
Amerikāņu žurnālists Nīls Millers (Neil Z. Miller) rakstā Imunizācijas viltības. Vai notiek manipulācija ar vecākiem? (Immunization Ploys: Are Parents being Manipulated? ) ir izskaidrojis trīsdesmit taktikas, kas medicīnā tiek izmantotas publikas maldināšanai. Minēšu un nedaudz raksturošu tikai daļu no metodēm, ar kurām tiek uzturēti mīti par vakcināciju un biedināti vecāki.
1. Vakcinācijas nosaukšana par imunizāciju.
Bezgaldaudzi statistikas dati liecina, ka vakcinācija nenodrošina imunizāciju.
Nav nekāda pamatojuma terminu vakcinācija un imunizācija sinonīmiskai lietošanai, jo tie apzīmē pēc būtības pilnīgi pretējus procesus.
To uzsver ne vien ārsts homeopāts A. Kotoks grāmatā Nesaudzīgā imunizācija (Беспощадная иммунизация, 2004), bet arī daudzi citi autori, starp kuriem vairums ir paši mediķi, turklāt ne tikai homeopāti, kā populāri pieņemts uzskatīt.
Kāda ir atšķirība starp imunizāciju un vakcināciju?
Ar krūti baroti bērni tiek imunizēti. Organismā asimilējamas, dabīgas pārtikas uzņemšana, fiziskas nodarbības, regulāras organisma attīrīšanas procedūras un harmoniska emocionālā vide kopumā nodrošina tīru, nepiesārņotu organisma iekšējo vidi (angļu valodā šajā kontekstā tiek lietots jēdziens terrain) un augstu enerģijas jeb vitalitātes līmeni - tās ir imunitātes galvenās sastāvdaļas. Turpretī bērni, tiem injicējot baktērijas, vīrusus un citas toksiskas substances (dzīvsudraba un alumīnija savienojumus, formaldehīdu utt.), tiek vakcinēti, viņu organismu iekšējā vide tiek vardarbīgi piesārņota, organisms tiek novājināts. Piesārņotā vidē rodas un vairojas veselīgam, dzīvam organismam neraksturīgi un nelabvēlīgi mikroorganismi - tās pašas baktērijas un vīrusi, kuri veidojas organisma iekšienē, asins pH līmenim pārsniedzot pieļaujamo normu, un kuru attīstības pleomorfisko 16 pakāpju ciklu ir aprakstījis Gastons Nēsens. Tāpēc Latvijas Labklājības ministrijas 2001. gada 10. augustā apstiprinātajā Imunizācijas valsts programmā 2001.-2005. gadam nav ne vārda par patiesu imunizāciju. Tajā definēts, ka imunizācija ir uzņēmīgu indivīdu aizsardzība pret infekcijas slimībām, ievadot organismā vakcīnas un imūnglobulīnus. Tātad šajā dokumentā tiek runāts tikai par vakcināciju, proti, par toksīnu ievadīšanu veselu (!) bērnu organismā. Būtībā šis dokuments ir nosaucams par IEDZĪVOTĀJU MASVEIDA INDĒŠANAS VALSTS PROGRAMMU. Tieši tāda pati kļūda tiek kultivēta skolēnu mācību grāmatās, piemēram, Lai izsargātos no saslimšanas ar difteriju, ir nepieciešama aktīva imunizācija jeb vakcinēšanās pret difteriju. Ja šāda tipa apgalvojumi atbilstu patiesībai, tad cilvēce vairs nepastāvētu, jo visi būtu izmiruši ar difteriju jau pirms tūkstošiem gadu (difterijas vakcinācijas programma tika uzsākta tikai 19. gs. beigās).
2. Racionalizācija un noliegums.
Kad slimība sastopama retumis, tad autoritātes cenšas mūs pārliecināt, cik nozīmīgas bijušas vakcīnas, lai varētu panākt šādu stāvokli; savukārt, ja slimība kaut kur uzliesmo vai tās dēļ iestājas nāve (pat ja visā valstī tie ir tikai divi gadījumi gada laikā), tad vaina tiek novelta uz cilvēku bezatbildību, proti, bērni nav laikus vakcinēti un pieaugušie ir aizmirsuši par revakcināciju, bet, ja saslimst potētie, tad attaisnojums ir tāds, ka vakcinācija nav pietiekami kārtīgi izdarīta vai kaut kādu cilvēka organisma īpatnību dēļ tā nav pietiekami labi iedarbojusies.
Ir daudz vienkāršāk absurdi, ar nodeldētām, skaļām klišejām attaisnot vakcīnu lietošanu vai arī noliegt pat domu, ka vakcīnas varētu būt neefektīvas un bīstamas (par aksiomu pieņemtā vakcīnu nevainības prezumpcija), nekā mēģināt atrast pārliecinošus pierādījumus vakcinācijas iedarbīgumam. Taču ne visiem ir viegli aizstāvēt to, kam sirdsapziņa pretojas. Varbūt tieši tādēļ daļa ārstu kļūst tik ļoti satraukti un pat aizkaitināti, kad tiek skarta vakcinācijas tēma (personīgais ienākums?!), ka vispār atsakās par to runāt, vai arī atsakās apkalpot bērnu, kura vecāki ir uzdrošinājušies atteikties no bērna vakcinēšanas? Protams - nav iespējams atrast pierādījumus, kuru nav! Reiz to jau mēģināja izdarīt E. D. Hjūmas grāmatā pieminētais doktors Čārlzs Kreigtons, kas, gatavojot šķirkli enciklopēdijai, sava laika dokumentos un oficiālajos statistikas datos nespēja atrast NEVIENU reālu faktu, kas liecinātu par labu vakcinācijai.
3. Apgalvojums, ka nevakcinētie bērni ir infekcijas drauds pārējai (proti, vakcinētajai) sabiedrības daļai.
Pirmkārt, šāds apgalvojums skaidri liek saprast, ka vakcinācijai nevar uzticēties - ja reiz tā būtu efektīva (kā apgalvo vakcinētāji), tad apdraudēti būtu tikai nevakcinētie. Otrkārt, tiek ignorēti fakti, ka vakcinētie cilvēki kļūst par vīrusu nēsātājiem un līdz ar to ir potenciāli vīrusu izplatītāji un ka vairākas infekcijas slimības vēl joprojām tiek uzturētas pie dzīvības tieši vakcīnās cirkulējošo vīrusu un baktēriju dēļ.
Ar šo pašu neloģismu vakcinācijas piekritēji mēģina apelēt pie patriotiskā pienākuma un sociālās atbildības jūtām, piemēram: Ļoti svarīgs arguments par labu vakcinācijai ir tas, ka, imunizējot bērnus, mēs pasargājam arī pārējo sabiedrību, īpaši tos cilvēkus, kuri nav imunizēti kādu noteiktu apsvērumu dēļ (www.medicine.lv).
4. Vitāli svarīga informācija tiek pieminēta beigās un tikai starp citu vai netiek sniegta nemaz. Puspatiesības.
Piemēram, topošās māmiņas visai bieži netiek informētas ne par iespēju atteikties no bērniņa vakcinācijas dzemdību nodaļās un pat ne par to, ka bērns tiks vakcinēts jau dzemdību nodaļā un kādas ir vakcīnu blakusparādības. Mediķi šādi pārkāpj
● Vakcinācijas noteikumu 24. punkta 2. un 3. apakšpunktus: 24. Pirms vakcinācijas ārstniecības persona informē vakcinējamo personu vai tās likumīgo pārstāvi: 24. 2. par organisma reakciju, kas var rasties vakcinējoties vai pēc vakcinācijas; 24. 3. par profilakses pasākumiem, lai samazinātu iespējamo blakusparādību smagumu, un gadījumiem, kad nepieciešama ārstniecības personas palīdzība;
● Vakcinācijas noteikumu 16. punktu: Ārstniecības personas un/vai vakcinācijas iestādes laikus informē aprūpē esošos pacientus par vakcinācijas nepieciešamību;
● ārstniecības likuma 41. pantu: Ārstam ir jāsaņem pacienta piekrišana ārstēšanai, tādēļ ārsta pienākums ir sniegt pacientam saprotamā veidā informāciju par slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi, un ārstam ir jāinformē pacients par izrakstīto zāļu līdzekļu vai ārstēšanas metožu iespējamo blakus iedarbību [izcēlumi mani - A. F.].
Ja zinām, cik neefektīva ir vakcinācija un cik graujoši tā iespaido imūnsistēmu, tad neloģiska ir arī Vakcinācijas noteikumu 24. 1. punkta prasība: ..pirms vakcinācijas ārstniecības persona informē vakcinējamo personu vai tās likumīgo pārstāvi .. par vakcīnas efektivitāti infekcijas slimības profilaksē, aizsardzības efekta ilgumu.
Turklāt, sapotējot zīdaini viņa pirmajās dzīvības stundās (kā daudzas māmiņas ir teikušas - vēl slapiņu), praktiski nav iespējams objektīvi veikt arī primārās veselības aprūpes ārsta apskati vakcinējamai personai (ja nepieciešams, - arī viņas vecāku vai citu likumīgu pārstāvju aptauju), lai noskaidrotu vakcinējamās personas veselības stāvokli un iespējamās kontrindikācijas (Vakcinācijas noteikumu, 25. punkts).
Par puspatiesību uzskatāms, piemēram, šāds apgalvojums: Latvijā šobrīd zīdaiņu vakcinācijai izmanto vismodernākās kombinētās vakcīnas, kuras nesatur tiomersālu. Kombinētā vakcīna dod iespēju ar vienu vakcinācijas reizi sasniegt rezultātu, ko iepriekš panāca ar trīs vakcinācijas reizēm (Sabiedrības veselības aģentūra, 2005. g. oktobris). Pat ja tiomersāla vakcīnā tiešām nebūtu, tad pietiek vēl ar citām spēcīgām indēm, kas ir gandrīz jebkuras vakcīnas sastāvā, - alumīnija savienojumiem, formaldehīdu u. c. Atrunājoties, ka vienreizēja injekcija esot labāka par 3-5 atsevišķām, tiek noklusēts arī fakts, ka kombinētās vakcīnas zīdaiņus pakļauj smagākām sekām un imūnsistēmu - lielākai slodzei.
Dažu vakcīnu (piemēram, FluarixTM, 2004./2005. gada sezonas pretgripas vakcīnas) instrukcijās tiomersāls pieminēts nevis sadaļā par vakcīnas sastāvu, bet gan blakusparādību uzskaitījuma pašās beigās: Šajā medikamentā (nelielos daudzumos) ir sastopams tiomersāls, tāpēc ir iespējams, ka Jums var būt alerģiska reakcija. Instrukcijās var atrast arī maldinošu izteikumu tiomersāla pēdas. Cilvēkiem, kas izprot informācijas (vērpes lauku) iedarbības mehānismus, ir skaidrs, ka kaitīgās substances fiziska klātbūtne nemaz nav nepieciešama - pietiek pat ar tās atstāto informāciju (pēdām) vakcīnā.
Bet cik no mums vispār ir turējuši rokās kādu vakcīnas instrukciju, kur, starp citu, mēdz būt arī rakstīts, piemēram, saglabājiet šo instrukciju, jo varbūt būs nepieciešams to izlasīt vēlreiz (Priorix lietošanas instrukcija)? Cik vecāku, paši izlasījuši, piemēram, garo HEXAVAC (adsorbētas difterijas, stingumkrampju, bezšūnu garā klepus, inaktivēta poliomielīta, B hepatīta (rekombinantā) un Haemophilus influenzae b tipa konjugētās vakcīnas) aprakstu, labprātīgi atļaus kaut ko tādu ievadīt savam 2-6 mēnešus vecajam zīdainim? Cik no vecākiem vispār zina, ka tiomersāls ir dzīvsudraba savienojums, kāda iedarbība ir formaldehīdam un alumīnija sāļiem un kādas sekas tie atstāj uz organismu? Cik vecāku atceras skolā mācīto par to, ka ādas funkcija ir pasargāt organisma iekšējo vidi no kaitīgas ārējās vides iedarbības, un ir sapratuši, ka jebkura injicēta vakcīna ir kaitīgu vielu vardarbīga ievadīšana organisma iekšējā vidē - tur, kur pēc Dabas likumiem tām NAV jānokļūst?
5. Manipulēta statistika un izgudroti fakti.
Vispopulārākā pasaciņa ir par to, ka baku piemērs uzskatāmi pierādījis, ka atsevišķas infekcijas slimības ar vakcinācijas palīdzību var pilnībā izskaust (www.medicine.lv). Baku piemēra reālās vēstures aprakstam būtu jāvelta atsevišķs raksts. Līdzīga ir situācija ar poliomielītu (sistematizētu resursu krājumu par to piedāvā www.vaclib.org/basic/polio.htm). Gan ASV, gan Anglijā pēc masveida vakcinācijas uzsākšanas pret poliomielītu saslimstība ar to sāka dramatiski vērsties plašumā. Sākoties publikas panikai, tās spiediena dēļ 20. gs. 50. gados tika mainīti poliomielīta diagnostikas kritēriji, nosaucot poliomielītu par meningītu. Tā tika panākta iluzora poliomielīta samazināšanās aina (www.naturopathy-uk.com). Ja vakcīna apspiež, piemēram, masalu redzamos simptomus, tad visi uzskata, ka vakcinēšana ir bijusi sekmīga. Ja tā bijusi par iemeslu citai slimībai, tad šis fakts paliek nomaskēts un nepētīts, jo savdabīgās vakcīnu nevainības prezumpcijas dēļ neviens netic, ka vakcīnas varētu būt bīstamas.
Vairākus manipulācijas paņēmienus iepriekš pieminētajā, tieši vecākiem domātajā bukletā Potes: jautājumi un atbildes domājošiem vecākiem ir analizējis A. Kotoks.
● Pēc būtības nekorekti salīdzinājumi, kad tiek pētīta saslimstība starp potētajiem un nepotētajiem bērniem no kontroles grupas. Kontroles grupā bērni netiek atlasīti pēc gadījuma izlases metodes, kā tas paredzēts pēc statistikas likumiem. Tajā nokļūst tikai tie bērni, kuri nav potēti kādas veselības problēmas dēļ tā var būt hroniska vai bieži vien smaga fona slimība; lielākoties tie ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Saprotams, ka saslimstība tādu bērnu vidū vienmēr būs lielāka nekā potēto vidū, pat ja vakcīnas vietā tiktu ievadīts destilēts ūdens. Vairāk nekā pirms simts gadiem pazīstamais Sanktpēterburgas pediatrs Vladimirs Reics savā grāmatā Kritisks skatījums uz vakcināciju pret bakām rakstīja: Ir zināms, ka bakas potē tikai veseliem un visi vājie un novārgušie netiek potēti. Nav brīnums, ka, gan vieniem, gan otriem saslimstot ar bakām, pēdējiem būtu jāuzrāda lielāks mirstības procents, un tātad tas nebūs vis atkarīgs no nepotēšanas, bet to noteiks viņu vispārējais veselības stāvoklis. Turklāt neviens nevar apstrīdēt faktu, ka liels skaits nepotēto pieder pie pašiem nabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, un, līdzko sāk slimot nabags, kas dzīvo sliktos higiēniskos apstākļos, ir skaidrs, ka viņam, lai kura akūta slimība attīstītos, tā vienmēr izpaudīsies smagākā formā, un tas arī dos lielāku mirstības procentu... Tāpēc salīdzināt sliktos higiēniskas apstākļos dzīvojošu slimīgu subjektu mirstību ar to cilvēku mirstību, kuri atrodas labvēlīgos higiēniskos apstākļos, nav iespējams... (Рейтц В. Критический взгляд на оспопрививание. - СПб., 1873. - С. 37-38.). Tātad aprakstītā statistiskā trika izmantošana ir aizsākusies jau visai sen, un tas vēl aizvien tiek plaši zinātniski lietots. Salīdzinot jau sākotnēji nevienlīdzīgas grupas, vakcinētāji vienmēr iegūst jau iepriekš sagatavotu secinājumu pote X ir efektīva.
● Brīvi izraudzītu laika ietvaru noteikšana. ..tiek demonstrēta mirstības un saslimstības samazināšanās no tāda līdz tādam gadam uz konkrētas potes izmantošanas fona. Uzticības pilnais lasītājs izdara secinājumus par neapšaubāmu potēšanas labumu, taču autori neziņo, ka analogā laikposmā pirms potes parādīšanās mirstība un saslimstība samazinājās tādos pašos tempos un pat ātrāk un tātad potes ieviešana vai nu nekādi nav ietekmējusi mirstības un saslimstības samazināšanos, vai pat to palēninājusi.
● ..dažādu epidēmiskā cikla periodu salīdzināšana, kāds pastāv infekcijas slimībām, lai demonstrētu pošu neapšaubāmo lietderīgumu tajos gados, kad saslimstība vienmēr samazinās dabisku iemeslu dēļ. ● Nevienlīdzīgu pētāmo grupu tendencioza salīdzināšana pirms un pēc vakcīnas ieviešanas. ..pētījumiem potēto grupā tiek iekļauti rūpīgi atlasīti veseli bērni, kuriem nav nekādu hronisku slimību un nav iepriekš novērotu nevēlamu reakciju uz potēm, turklāt vēl pirms potēšanas viņiem tiek doti antihistamīnu preparāti (tavegils, suprastīns), lai nosistu temperatūru un iekaisumu potes vietā un radītu iespaidu, ka nekādu nevēlamu reakciju nav. Potēto novērošana ilgst tieši tik ilgi, lai nepamanītu vēlākus sarežģījumus, kas var parādīties pēc dažām nedēļām vai mēnešiem un sabojāt skaisto vakcinētāju zīmēto bildi. Taču, līdzko vakcīna ir licenzēta un pote tiek iekļauta vakcinācijas kalendārā, to sāk potēt visiem bērniem un noskaidrojas, ka reklamētais nekaitīgums ir fiktīvs.
A. Kotoks pieminējis arī citu visai daiļrunīgu faktu: Taisnības labad jāpiebilst, ka vienu reizi tomēr tika veikts pētījums pēc visiem statistikas noteikumiem, proti, tie bija Vispasaules Veselības organizācijas vadītie BCG vakcīnas izmēģinājumi 1969.-1971. g. Indijā. Šis pētījums uzrādīja augstu potēto saslimstības līmeni ar tuberkulozi, un pēc tā vakcinētāji no tādiem pētījumiem vispār atteicās. Tāpēc pošu efektivitātes epidemioloģiskais novērtējums neiztur kritiku [izcēlums mans -- A. F.].
Vakcinētājiem nemaz nav izdevīgi veikt pētījumus pēc visiem statistikas noteikumiem, jo šādi pētījumi grauj viņu apgalvojumus - par vēlamo patiesību uzdotos melus.
A. Kotoks ir skaidrojis vēl vienu manipulācijas iespēju ar pētījumu rezultātiem: Cits efektivitātes novērtēšanas veids - pēc potes veidojošos antivielu skaits - tāpat raisa lielas šaubas. Kā zināms, cilvēki saslimst arī tad, ja viņiem šo antivielu ir ārkārtīgi daudz, un paliek veseli arī tad, ja to nav. Turklāt pēc potes antivielu skaits ļoti ātri samazinās, un drīz pēc potēšanas kritērijiem potētais atkal kļūst neaizsargāts.
Tātad ir skaidrs: ja ASV Pārtikas un Medikamentu Administrāciju (Food and Drug Administration) vadītu godprātīgi cilvēki, tad neviena no vakcīnām nebūtu saņēmusi licenci.
6. Nākotnes pareģošana un hipotētiskas prognozes.
Latvijas iedzīvotāju iebiedēšanā īpaši uzcītīga autoritāte ir Sabiedrības veselības aģentūra.
Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologi, analizējot epidemioloģiskās uzraudzības datus, ir veikuši aprēķinus, kas ļauj modelēt situāciju Latvijā gadījumā, ja iedzīvotāji pret infekcijas slimībām vispār netiktu vakcinēti [izcēlumi mani - A. F.]. Tātad situācijā, ja Latvijā netiktu veikta vakcinācija pret tādām bīstamām infekcijas slimībām kā difterija, garais klepus, stingumkrampji, masaliņas, masalas, epidēmiskais parotīts un poliomielīts, saslimšanas gadījumu skaits katru gadu sasniegtu 30 000 slimnieku... (www.medicine.lv)
Līdzīgas hipotēzes tiek izmantotas cilvēku iebiedēšanai arī citās valstīs. Nekur neparādās pārliecinošs šādas modelēšanas pamatojums, un publiski tāds arī NEVAR parādīties. Tā kā imunitāte veidojas visai daudzu ārēju un iekšēju faktoru ietekmē gan cilvēka fiziskajā, gan emocionālajā, gan mentālajā un garīgajā līmenī, tad, strikti no zinātnes viedokļa raugoties, nemaz nav iespējams noteikt un izvērtēt visu šo faktoru klātbūtni, iedarbības intensitāti un mijiedarbību, tāpēc šāda pareģošana un hipotētiski pieņēmumi ir absolūti nezinātniski.
7. Vakcinācijas uzspiešana, ar likumu paredzot un skaļi deklarējot tās obligātumu.
Interesanti, ka tajos pašos dokumentos, kas deklarē vakcīnu obligātumu (Vakcinācijas noteikumi, 3. punkts), skaidri un gaiši ir arī pateikts, ka jebkuram ir tiesības atteikties no vakcinācijas (Vakcinācijas noteikumi, 22. punkts). Rodas jautājums: ja reiz vakcīnas ir tik ģeniālas, tad kāpēc tās jāuzspiež, turklāt ar likumu un pret cilvēka brīvo gribu? Būtu taču loģiski, ka cilvēki paši skrietu vakcinēties bez jebkāda atgādinājuma un nevienam pat prātā nenāktu atteikties.
Patiesībā vakcīnu oficiālā uzspiešana ir vislabākais veids, kā izvilkt naudu no uzticīgu (naivu) vecāku vai valsts (respektīvi, nodokļu maksātāju) kabatas un ļautu tai pārceļot vakcīnu ražotāju un administrētāju kabatās. Ne velti GlaxoSmithKline Biologicals var palielīties ar to, ka 2003. gadā izplatījusi 850 miljonus vakcīnu devu 152 pasaules valstīs, proti, apmēram 27 devas ik sekundi. Apmēram 85 miljoni no tām bijušas kombinētās pediatrijā lietojamās vakcīnas, kas vienlaikus nodrošina zīdaiņu un bērnu aizsardzību pret 3--6 infekcijas slimībām (www.gsk.lv). Savukārt iespēja atteikties šādā gaismā vairāk būtu skatāma kā nodeva Eiropas Padomes pieņemtās Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā 5. punktam, kurā teikts, ka iejaukšanās cilvēka veselībā var tikt veikta tikai pēc tam, kad attiecīgā persona tikusi informēta un brīvi devusi piekrišanu to veikt. Šai personai iepriekš jāsaņem atbilstoša informācija par iejaukšanās mērķi un raksturu, kā arī par tās sekām un risku. Attiecīgā persona jebkurā laikā var brīvi atsaukt piekrišanu. Tas izskaidro pretrunu starp Vakcinācijas noteikumu 3. un 22. punktu.
8. Atklāti meli.
Tā ir iestaigāta taciņa - visērtākais un vienkāršākais veids, kā propagandēt jebko (arī vakcīnas), nerēķinoties ne ar atklātību, ne morāli, ne ētiku. Piemēram, paziņojums Sabiedrības veselības aģentūra vēlas atgādināt vienkāršu, gadu desmitos sevi pierādījušu, patiesību [izcēlums mans - A. F.] - slimību profilakse ir sabiedrības veselības pamats, un slimību profilakses saraksta pirmajā vietā ir bērnu vakcinācija pret infekcijas slimībām balstās uz gadu desmitiem (kopš vakcinācijas dzimšanas brīža) medicīnas mācību iestāžu un plašsaziņas līdzekļu kultivētajiem meliem par vakcīnu lietderīgumu un efektivitāti. Vairumam vienkāršo patērētāju neienāk pat prātā apšaubīt medicīnas autoritātes, kuru viedokļi tiek akli uzskatīti par vienīgajiem pareizajiem, ne arī sameklēt atbilstošu literatūru, sākt loģiski domāt ar paša galvu un saskatīt sakarības starp cēloņiem un sekām. Skumji, ka daudzi visā visumā godprātīgi un sirsnīgi mediķi šiem medicīnas augstskolās ieprogrammētajiem meliem arī svēti, pat fanātiski tic. Cerību tomēr vieš vērojamā tendence šai proporcijai mainīties uz veselīgo pusi.
9. Iebiedēšana.
Iebiedēšanas mērķis ir manipulēt ar cilvēku emocijām, izraujot no konteksta un uzsverot dažus un biedējošus gadījumus no nevakcinēto vēstures, un tā ietekmējot cilvēku rīcību par labu vakcinācijai. A. Kotoks to komentējis šādi: Potēšana -- tā ir parazitēšana uz vecāku dabisko baiļu un vēlmes pasargāt savu bērnu rēķina. Visa vakcinācijas profilakse, kā izsakās vācu ārsts E. Buhvalds, daudzu publikāciju par potēšanu autors, ir bizness, kura pamatā ir bailes. Eksistē simtiem ārkārtīgi bīstamu slimību daudz bīstamāku par tām, pret kurām potē, turklāt bieži vien tās atšķirībā no potējamām slimībām ir neārstējamas. Taču vecākiem nemitīgi tiek skandināts tikai par tām slimībām, pret kurām potē. Tiek ignorēta vairuma šo slimību parasti vieglā norise, bet no kazuistiskiem sarežģījumu gadījumiem tiek uzpūsti neiedomājami stāsti un izņēmumi tiek atspoguļoti kā likums. Turklāt, protams, par iespējamām pošu blakusparādībām tiek noklusēts. Un tā vecākiem veidojas izkropļots priekšstats par bērnu slimību patieso raksturu un par reālo proporciju starp vakcīnas risku un labumu.
Analogs piemērs Latvijā nav tālu jāmeklē: ..neskatoties uz to, ka notiek aktīva iedzīvotāju vakcinācija pret difteriju un šī vakcīna ir bez maksas, kopš 1993. gada līdz šim brīdim no difterijas ir miruši 104 cilvēki. [..] Šī skumjā statistika ir rezultāts tam, ka bērni netiek laikus vakcinēti un pieaugušie aizmirst par revakcināciju. Difterija joprojām nav pagātnes problēma, jo 2005. gadā no difterijas Latvijā miruši 2 bērni, kas šobrīd varētu būt starp mums, ja būtu vakcinēti (http://woman.delfi.lv/pregnat/article.php?=12490005).
Šie divi bērni jau ir kļuvuši par Latvijas vakcinētāju jājamzirdziņu un tiek piesaukti gandrīz katru reizi, kad tiek spriests par vakcinācijas neapšaubāmo lietderīgumu. Toties netiek, piemēram, popularizēts fakts, ka no 80. gadu beigām un 90. gadu sākumam ASV, Kanādā, Vācijā, Japānā, Spānijā, Polijā, Somijā un citās valstīs, kurās sasniegts 85-95 % vakcinācijas līmenis, saslimušo skaits ar garo klepu ir zīmīgi palielinājies, it īpaši - līdz 2 gadu vecu bērnu vidū. Visdramatiskākie skaitļi bijuši Maskavā (vidēji 360,6 gadījumi no 100 tūkstošiem bērnu) un Pēterburgā (atbilstoši -- 830,3); stāvoklis tipisks pirmsvakcinācijas (!) periodam. Savukārt Zviedrijā garā klepus vakcīna ir aizliegta kopš 1979. gada, tāpēc garā klepus izraisītu smagu komplikāciju un mirstības līmenis Zviedrijā ir otrais zemākais pasaulē.
Diemžēl neviens atklāti nesniedz (nevāc!) statistikas datus par to, cik tūkstoši bērnu Latvijā gada laikā vakcinācijas dēļ tiek sakropļoti uz mūžu, iegūst smagas hroniskas slimības vai mirst, lai gan šādi gadījumi nav noslēpums ne mediķiem, ne vecākiem - par tiem stāsta sakropļoto bērnu vecāki dažādos vecāku forumos internetā. Kad gatavoju šo rakstu, satikos un sarunājos arī ar mediķi, kas pati savām rokām, tai brīdī par to pat nenojaušot un lielā centībā ievērojot priekšrakstus, ar poliomielīta vakcīnu bija padarījusi savu bērnu par invalīdu.
Kuram ir izdevīga iebiedēšanas taktika? 1994. gadā Anglijas valdība uzsāka 3,5 miljonu angļu mārciņu vērtu vakcinācijas reklāmas kampaņu measles kills (tulk. no angļu val. - masalas nogalina), biedējot ar tuvojošos masalu epidēmiju. Galu galā tika vakcinēti vairāk nekā 7 miljoni bērnu. Vēlākā izmeklēšanā izrādījās, ka šādi tika realizētas kompāniju Merieux UK un SmithKlineBeecham iestāvējušās vakcīnas, kurām tuvojās garantijas termiņa beigas. Līdzīgas kampaņas tiek sāktas pirms katras jaunas vakcīnas ieviešanas, kā to varam vērot arī Latvijā saistībā ar jaunajām vakcīnām pret vējbakām un dzemdes kakla vēzi.
10. Uzpūstas epidēmijas un pandēmijas.
Kad Ķīnā divu gadu laikā ar putnu gripu bija inficējušies 60 cilvēki, jau sākās runas par putnu gripas epidēmijas un pandēmijas draudiem un tās bīstamību cilvēkiem... Vai trīsdesmit ar kādu slimību gadā saslimušu cilvēku proporcionāli pret Ķīnas iedzīvotāju milzīgo daudzumu maz ir satraukuma vērts notikums, kam varētu piedēvēt nosaukumu epidēmija? Tad jau vairāk jārunā par vēža epidēmiju, astmas epidēmiju u. tml. Vēlāk gan tikām informēti, ka putnu gripa ir putnu gripa un cilvēkiem tā nelīp...
Tomēr Latvijā reāli ir vismaz divas pandēmijas - vakcinācijas seku pandēmija un baiļpilnas klusēšanas pandēmija.
Starp citu, mūsu domas, it īpaši - spēcīgi emocionāli lādētās, piemēram, bailes, veido mūsu realitāti. Tas ir pierādīts kvantu fizikā. Nav brīnums, ka šādām masveidā kultivētām bailēm var būt un arī IR masveida rezultāti - programmēšanas sekas!
11. Vakcinācijas seku noklusēšana.
Tas ir paņēmiens, kas tiek lietots gan ārzemēs, gan Latvijā. ASV Nacionālais vakcīnu informācijas centrs (National Vaccine Information Center) vēsta, ka tikai 2,5 % ārstu ziņo par vakcīnu izraisītiem bojājumiem vai nāves gadījumiem.
Gan ar psiholoģiskām, gan finansiālām metodēm, gan ar ārsta licences atņemšanas draudiem ārsti tiek vienkārši piespiesti neatklāt sakarības starp vakcināciju un tām sekojošām veselības problēmām, kā rezultātā tās tiek norakstītas uz citiem neizskaidrojamiem iemesliem, vai vienkārši nosauktas par sagadīšanos. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka daudzi ārsti savus bērnus nevakcinē.
Kāds gan visiem šiem plaši izmantotajiem NEGODĪGAJIEM paņēmieniem varētu būt sakars ar cēlo mērķi, ko izvirzījusi viena no lielākajām vakcīnu izstrādes un ražošanas farmācijas kompānijām GlaxoSmithKline, proti, uzlabot pasaules iedzīvotāju dzīves kvalitāti, dodot iespēju viņiem darīt vairāk, justies labāk un dzīvot ilgāk (www.gsk.lv).
Kā tas var būt, ka, par spīti dokumentētajam vakcinācijas kaitējumam (sīkāk sk. internetā: National Vaccine Injury Compensation Program, The Morbidity and Mortality Weekly Report, The Advisory Committee on Immunization Practices un Vaccine Adverse Event Reporting System) un simtiem publicētu medicīnisku pētījumu - no rakstiem līdz apjomīgām grāmatām - par vakcinācijas bezspēcību un dramatiskajām sekām un šo materiālu pieejamību internetā, tik daudzi pediatri un vecāki patlaban ir pilnīgā neziņā par šiem pētījumiem un katru, kas uzdrošinās runāt par vakcinācijas kaitīgumu un nevakcinēt savus bērnus, uzlūko kā uz sektantu vai vismaz pagalam neapzinīgu māti vai tēvu? Kā tas var būt, ka, par spīti aktīvajai un pamatotajai pretvakcinācijas kustībai, vakcinācijas bizness joprojām zeļ un plaukst? Visvienkāršāko un patiesāko atbildi sniedz latviešu sakāmvārds - Kur aitas, tur cirpēji.
Latviešu tauta jau izsenis bijusi pazīstama ar savu gudrību un tiekšanos pēc izglītības. Kādēļ patlaban šīs īpašības šķiet aizplūstam smiltīs? Uzdrošināšos apgalvot, ka galvenokārt arī masveida (~ 95 %) obligātās vakcinācijas dēļ. Vakcinācijas seku sarakstā ir plaša spektra neuroloģiskie traucējumi, starp tiem - arī izdaudzinātie UDS/UDHS. Spektra vienā galā ir pavisam nemanāmie, kad bērns skolā saņem vērtējumu 6 un 7 (lai gan varētu būt 10) un reizēm ir noguris, reizēm - pārlieku emocionāls (Kuram gan tā nav?... Tas taču normāli.), spektra gandrīz pašā otrā galā - pilnīga idiotija. Ar šo spektra galu izglītības sistēmai - ne humānai, ne parastai (ne-humānai?!) - vairs nenākas saskarties, jo tas mazos zārciņos tiek norakts zemē.
Humānisma augstākā vērtība ir cilvēka dzīvība, cilvēka dzīve un tātad arī - tās izkopšana un uzlabošana. Pašlaik humānais pedagogs (vai pedagogs drīkst būt arī nehumāns?) ir spiests strādāt arī ar to, kas palicis pāri pēc nehumānas medicīnas darbības sekām - ar bērniem, kam normālu dzīvi, domāšanas un psihiskās spējas ir daļēji vai pilnībā iznīcinājušas vakcīnas un turpina nīcināt nedabīga pārtika, sadzīves ķīmiskie līdzekļi, vides piesārņotība un bezjēdzīgi lietoti ķīmiskie medikamenti... Vispārizglītojošas skolas un medicīnas augstskolas pedagogs ir spiests pakļauties izglītības sistēmas prasībai sniegt audzēkņiem dezinformāciju - vakcīnas šobrīd ir pasaulē efektīvākais līdzeklis pret infekcijas slimībām -, tā atražojot cērpamās aitas. Vai esam kādreiz padomājuši - KAS dod spēku un varēšanu diktātam no augšas? KAS veido tādu izglītības sistēmu, kurai ar humānismu brīžiem nav nekāda sakara? KAS nodrošina jebkuras nehumānas sistēmas eksistences iespēju?
Ticiet mums, mēs esam eksperti! - kā smagā roka koncertā rīb cirpēju šūpuļdziesma aitām...
Māmiņ, neļauj mani sakropļot!...
Kurā balsī ieklausīsimies?
