Pārdomas par izglītības sistēmu

Apdāvinātiem bērniem Latvijā netiek nodrošināta iespēja pildīt viņiem likumā noteikto pienākumu “mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai”. [Bērnu tiesību aizsardzības likums, 23.pants] Likumā VIII nodaļas 53.pantā par bērnu ar īpašām vajadzībām tiek nosaukts tikai “bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība neatkarīgi no tā, vai likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte”. Apdāvināts bērns likumā netiek definēts, un attiecīgi nav arī pieņemta kārtība, kādā būtu nodrošināma viņa spējām un talantiem atbilstoša izglītība. Atcerēsimies, ka pēc aptuvenajām aplēsēm gandrīz 40 000 bērnu Latvijā ir “apdāvinātāki un ar augstāku intelekta līmeni nekā vidusmērs” [11, 26]. Liela daļa no viņiem pat nepaspēj savu apdāvinātību apzināties, jo neguvuši iespēju mācīties atbilstoši savām vajadzībām un spējām, viņi sāk atpalikt mācībās, tiek izstumti no sabiedrības, kamdēļ kļūst depresīvi, bieži agresīvi, zaudē stimulu dzīvei, sāk lietot cigaretes, alkoholu vai narkotikas, un pat beidz dzīvi pašnāvībā. Pieliktā UDS/UDHS “birka” liek viņiem justies slimiem un neadekvātiem, kas iedragā viņu pašvērtību, ko vēl padziļina nokļūšana korekcijas klasē vai specskolā atpalikušiem bērniem.

Taču problēma ir ne tikai apstāklī, ka netiek apzināta lielas (strauji augošas!) bērnu daļas apdāvinātībā, bet arī tajā, ka vecie bērnu apmācīšanas modeļi skolā pamatoti uz stingras pārliecības, ka bērns – tas ir tukšs trauks, kuru nepieciešams piepildīt ar zināšanām, pie tam labāk, ja to darīs skolotājs. Tradicionālajā sistēmā skolnieki saņem lielu daudzumu dažādas informācijas, kas nepieciešama, lai pēc tam atrastu darbu un būtu noderīgiem sabiedrībai. Viņi apgūst klausītāja spējas un nodod daudz rakstu darbu. Skolotājs spiež uz viņu psihi, salīdzina skolniekus citu ar citu, izsaucot uz sacensību – kurš uzrakstīs vairāk darbu un kura darbi būs labāki. Jaunā Laikmeta Bērniem šāda sistēma ir ne tikai vienkārši nepieņemama. Tā ir viņu attīstību bremzējoša un kropļojoša!

Viens no pēdējiem atavismiem skolā ir disciplinārās ietekmēšanas metodes. Vēl līdz šim brīdim bērnus nepaklausības gadījumā mēdz izdzīt no klases, aizsūtīt uz mājām, vai likt pie direktora “noklausīties lekciju par to, kā jāuzvedas”. Galvenais šādas audzināšanas trūkums ir tajā, ka bērni neatrod skolā vajadzīgo uzmanību un atzīšanu.

Jau no pašas dzimšanas JLB bērniem nepieciešama viņu statusa atzīšana. Īpaši dramatiski to pieprasa indigo bērni. Ja viņi nav ieguvuši pedagogu atzinību, tad centīsies sev pievērst savu vienaudžu uzmanību, un pasniedzējiem gribot negribot nāksies noreaģēt. Smiekli un vispārēja klases uzmanība sniedz viņiem tik nepieciešamo vienaudžu atzīšanu. Taču tādā veidā viņi var pārkāpt pieļaujamā robežas un vispār tikt izslēgti no skolas. Viņi ļoti ātri pamana, ka var pārņemt pieaugušos savā varā, izaicinot viņus un novedot līdz kliegšanai, un uzņem šos trokšņainos izlēcienus ar apmierinātu smīnu. Tagad, kad viņiem pievērsts tik daudz uzmanības, viņi tiešām jūtas karaliski!

Mūsdienu izglītības sistēma tā vietā, lai koncentrētu uzmanību uz rakstura veidošanu, morāles vērtībām, ētiku, garīgajiem ideāliem, pareizām cilvēku attiecībām, harmonisku dzīvesveidu, garīgo un dvēseles apzināšanos, vispārizglītojošajās skolās un augstākajās mācību iestādēs konveijerveidā sagatavo jaunieti nežēlīgai cīņai darba konkurences tirgū. Dvēsele pakāpeniski tiek “izravēta” no visiem mācību procesa aspektiem. Pat ne katrs Latvijas augstskolās sagatavots psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs pratīs sniegt dvēseles definīciju, kaut arī dvēseles jēdziens ir ietverts viņa profesijas nosaukumā.

Kā vārdā mēs dzīvojam? Izglītība orientēta uz materiālo vērtību ražošanas / ieguves / patēriņa veidiem, ego kultivēšanu un komfortablu dzīvi. Sistēma “baro” konkurences garu, lepnumu, egoismu, nacionālos aizspriedumus, separātismu, pārākuma apziņu pār citiem cilvēkiem, kultūrām un nācijām. Tā rezultātā pazūd dzīves jēga, sākas depresijas ar visām no tā izrietošajām sekām.

Izglītības sistēma ir vingrinājums milzīgas bezjēdzīgu datu kaudzes sabāšanā jauniešu galvās “labu” atzīmju iegūšanai. Tas ir vingrinājums īstermiņa atmiņas trenēšanā, bez jebkāda prieka. Tā ir orientēta uz mērķi, nevis uz procesu, tādejādi funkcionē tikai kā līdzeklis mērķa sasniegšanai. Liela daļa no izglītošanās procesa ir mācību stunda sevis disciplinēšanā, un nereti arī referātu un kursa darbu un zinātnisko darbu tekstu pārrakstīšanā / kombinēšanā no grāmatām un citu studentu darbiem, uz ko pat paši pasniedzēji “piever acis”.

Ja dvēseles apzināšanās netiks integrēta izglītības sistēmā universālā, eklektiskā, bezaizspriedumu manierē, nākotnes līderi būs intelektuāli attīstīti, bet garīgi atpalikuši. Patiesībā liela daļa tādi ir jau šodien, par ko liecina masveidīgās krīžu situācijas pasaulē visās vadošajās dzīves jomās – sākot ar ekoloģiju un politiku, un beidzot ar personīgo dzīvi.

Studējošie iegūst grādus un pakāpes, bet neiegūst iekšēju mieru vai laimi. Viņi nav sagatavoti laulībai, par bērnu audzināšanu nemaz nerunājot. Pamatā – viņi nav iemācījušies apzināties, iepazīt un izjust paši sevi. Man ir bijusi saskarsme ar augstskolu beidzējiem, tai skaitām pedagogiem un psihologiem, kuri uz aicinājumu “sajūti…” neizpratnē atbild ar “es domāju…”, kas liecina par kontakta trūkumu ar savas energo-informatīvās sistēmas emocionālo līmeni un hipertrofētu identificēšanos ar mentālo.

Jau augstāk kā viena no uzvedības problēmu un UDS/UDHS patiesajiem cēloņiem tika pieminēta bērnu kreisās un labās smadzeņu puslodes funkcionēšanas īpatnību nepietiekama respektēšana apmācības metožu izvēlē. Ļaujot lasītājam izdarīt nepieciešamos secinājumus patstāvīgi (referāta ierobežotais apjoms!), šeit tēmas ilustrācijai sniegšu tikai sekojošo tabulu.

Latvijas skolu mācību programmās sistemātiski palielinās to mācību priekšmetu un aktivitāšu skaits, kas sekmē kreisās smadzeņu puslodes attīstību, tajā pašā laikā labās smadzeņu puslodes attīstīšanai un abu pusložu integrācijai nepieciešamo vizuālās, kustību un mūzikas mākslas priekšmetiem veltīto stundu skaits nepiedodami samazinās, izjaucot dabisko līdzsvaru gan mūsu smadzenēs, gan dvēselē, gan sabiedrībā un tajā notiekošajos procesos, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Adekvātas izglītības sistēmas uzdevumi

Mums ir jāattīsta jauna izpratne par cilvēka dabu un jāpiedāvā zināšanas, kuras balstās uz šīs jaunās izpratnes. Ir nepieciešams nonākt pie jaunas izglītības jēgas, mērķa un funkcijas izpratnes. Mums ir jāmāca bērniem, , KĀ domāt, nevis KO domāt. Mūsu loma ir nevis tajā, lai dotu bērniem tikai zināšanas, bet gan lai mācītu bērniem gudrību –prasmi zināšanas patstāvīgi iegūt un tās pielietot. Pie gudrības pieder arī prasme atrast atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem sevī pašā (resp., Visuma vienotajā informācijas laukā, kā daļa mēs esam).

Kad mēs sāksim bērniem mācīt gudrību, viņi paši sapratīs, kur ir patiesība. Mums viņiem ir jāiemāca, kā sasniegt savu paša patiesību. Svarīgi ir atļaut bērnam pašam veidot savu priekšstatu par pasauli, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu dominējošie materiālistiskie priekšstati par to vairs neiztur kritiku. Bērns, kurš redz cilvēka iekšējo orgānu sistēmu un smalkos energo-informatīvos laukus ar savām acīm dabā (nevis grāmatu ilustrācijās), vairs nebūs iebarojams ar patreizējo veselības mācību grāmatu tekstiem. Analogi tas attiecās arī uz daudziem citiem mācību priekšmetiem.

JLB izglītošanai un audzināšanai jābalstās uz BEZNOSACĪJUMU MĪLESTĪBAS. Tā ir jaunā laikmeta cilvēces būtība, ko visuzskatāmāk demonstrē tā saucamie kristāliskās vibrācijas bērni, ar kuriem pirmskolas iestāžu pedagogi jau masveidīgi sastopas ikdienā tepat Latvijā. Viņu vidū pret šajā materiālā izklāstītajām lietām nav nekādas pretestības - ir tikai izpratne un dedzīga vēlme kaut ko darīt šo bērnu labā.

Visiem strādājošiem izglītības sfērā ir jābūt labai, laipnai sirdij un smalkai dvēselei, lai no šodienas bērniem izaudzinātu nākotnes cilvēkus. Īstie, patiesie audzinātāji rūpēsies par jaunā laikmeta cilvēka ķermeni, dvēseli un garu, lai viņš būtu vispusīgi sagatavots brīvai, gudrai un neatkarīgai dzīvei. Pasniedzēji un audzinātāji, kuri uzņemsies pionieru lomu šajā lietā, veiks cilvēcei milzīgu pakalpojumu.

Pasniedzot skolās morāli un ētiku tikai no kristīgā viedokļa, notiek bērnu vienpusīga, kropļojoša programmēšana, netiek respektētas viņu tiesības uz reliģisko uzskatu brīvu izvēli, kā arī tiek sekmēta cilvēces dalīšana "pareizajos" un "nepareizajos", kas ir bijusi par iemeslu kariem gadu tūkstošiem ilgi. Protams, ka šāda mācību priekšmeta pasniegšanai nepieciešami speciāli sagatavoti pasniedzēji, kādu mums Latvijā varētu būt ļoti maz (ja ir vispār; būtu nepieciešama viņu apzināšana).

Izglītības iestādēs ir JĀMĀCA GARĪGUMU, NEVIS RELIĢIJU, un tas būtu:

- attiecību māksla (ģimenē un vispār), balstoties uz energoinformatīvo un karmisko procesu lomu attiecību veidošanās mehānismā,
- bērnu apzināta ieņemšana, iznēsāšana, dzemdēšana un audzināšana,
- ģimene un partnerattiecības (ieskaitot seksu) kā garīgās (dvēseles) attīstības līdzeklis un šūpulis, Tantrisko attiecību pamati,
- dvēseles mācība,
- Visuma likumi,
- veselības mācība (energo-informatīvie procesi un garīgums),
- darbs ar emocijām,
- dualitātes pārvarēšana (prasme saskatīt tā saukto “labā” un “ļaunā” līdztiesīgo vietu evolūcijas procesos),
- metodes abu smadzeņu pusložu integrācijai (piem., V.M.Broņņikova metode un Brain Gym®),
- psihisko spēju attīstīšana, psihiskā aizsardzība,
- garīgums politikā un biznesā,
- reliģijas un zinātnes vienotība (!) un tml.

Vai mūsu skolās māca beznosacījumu mīlestību? Vai visi skolotāji ir spējīgi būt atdarināšanas cienīgi modeļi iejūtības un līdzjūtības apguvei? Vai skolās māca, kas ir dzīves jēga?

Latvijā ir daudz brīnišķīgu pedagogu, un droši vien ir arī psihologi, kas savā individuālajā praksē un pēc savas iniciatīvas cenšas realizēt augšminētos principus – vismaz savu zināšanu un iespēju robežās. Šiem cilvēkiem nepieciešama palīdzība: 1) ar plašu informācijas klāstu par pasaules labāko pieredzi dotajā jomā, 2) ar iedrošinājumu neatteikties no saviem ideāliem oficiālu institūciju un neapzinošos cilvēku vairākuma spiediena rezultātā, 3) nepieciešama vienotība šajā darbā.

Skolotāju atbildība

Gan politiskā sistēma (sociālisms, komunisms), gan vienpusīgā reliģiskā uzskatu sistēma (dominējošā dogmatiskā kristietība) vai jebkādu reliģisku uzskatu noliegums gadu desmitu un simtu garumā praktiski ir radījuši hronisku garīgās izglītības trūkumu. Tā sekas - ir radīts milzīgs cilvēku skaits, kuri nav veseli (no vārda veselums), līdzsvaroti un integrēti. Viņi ir fragmentēti. Viņi ir attīstīti intelektuāli un fiziski, bet ne emocionāli, psiholoģiski un garīgi. Ar intelektuālo un profesionālo apmācību un puspatiesībām par cilvēka emocijām un psihi vien nepietiek. Uz to norāda pieaugušo neprasme harmoniski veidot attiecības ģimenē un sabiedrībā. Visā pasaules sabiedrībā kopumā ir iezīmējusies pāreja no industriāli-materiālistiskas uztveres uz veselu, dzīvu sistēmu pasaules uztveri. Cilvēki sāk redzēt, ka šķietami tukšā telpa (kā to uzskatīja materiālistiskās uzskatu sistēmas piekritēji), patiesībā ir nevis tukša, bet pildīta ar neaptveramu enerģijas un informācijas daudzumu, kas funkcionē kā vienota, inteliģenta, sakārtota un dzīva sistēma. [10] Jaunā laikmeta bērni ar visu savu būtību ir šī jaunā pasaules uzskata pierādījumi, tā nesēji, un tā skolotāji. [3], [4], [5], [6]. Mūsdienu pedagogiem (un arī visai izglītības sistēmai), lai viņi būtu spējīgi attaisnot skolotāja nosaukuma cēlo jēgu, nepieciešams strauji izaugt līdz šādai pasaules uztverei, jo savādāk viņi par skolotājiem vairs nespēs strādāt – viņi vienkārši “profesionāli izdegs”, nespējot “cīnīties” ar ģeometriskajā progresijā augošo JLB skaitu, vai arī šie bērni viņus vienkārši “nosvilps no skatuves”. Visticamāk, ka notiks abi vienlaicīgi.

Izglītības darbiniekiem jāapgūst prasme strādāt pirmkārt pašiem ar savām emocionālajām, mentālajām un garīgajām problēmām – jo, kas nav spējīgs palīdzēt pats sev, nespēs adekvāti palīdzēt arī citam, un arī nespēs būt par paraugu atdarināšanai (bērni mācās, atdarinot!).

Izglītības darbiniekiem jāapgūst nodošanai saviem audzēkņiem, kā arī izpratnes pilnai komunikācijai ar viņiem:

- energo-informātikas pamati (Visuma garīgie likumi jeb metafizika – vismaz elementārā līmenī!),
- transpersonālās psiholoģijas pamati,
- pasaules garīgo tradīciju pamati, to vieta mūsdienu kontekstā, un to zinātniskais pamatojums, kā arī pamatrituāli, to nozīme, pamatojums un praktiskais pielietojums (“labdienas” vēlēšana, “paldies” nozīme, vārda spēks, meditācija, lūgšana, ēdiena svētīšana, veselības pamati caur garīgo praksi utt),
- zināšanas par latviešu garīgo mantojumu saistībā ar pasaules garīgajām tradīcijām, un to praktisko pielietojumu un pamatojumu,
- spēja lietot prātu (mind) trijos veidos: 1) kā loģisko prātu, kas analizē un sintezē informāciju, kas iegūta ar piecu maņu orgānu palīdzību, 2) kā “kabatas bateriju”, kas ir spējīga meklēt ideju un abstraktu patiesību pasaulē, 3) kā vienu no manifestācijas līdzekļiem (manifestācija = fiziskās realitātes - pirmkārt, notikumu un fiziskā ķermeņa veselības - apzināta modelēšana ar sajūtu un emociju, domu un nolūka, ticības un pārliecības, afirmāciju un vizualizāciju integrētas pielietošanas palīdzību).

Praktiski viss tas pats lielā mērā attiecas arī uz psihologiem un psihoterapeitiem – ne tikai tiem, kas strādā ar bērniem, bet arī tiem, kas strādā ar pieaugušajiem. Arī pieaugušie mainās – līdz ar saviem bērniem, un arī viņiem vecajā materiālistiskajā paradigmā balstītās metodes vairs nav pieņemamas.

Lai šos jaunos uzdevumus varētu sekmīgi veikt, nepieciešams atrast gan vietējos, gan ārzemju speciālistus, kas varētu piedāvāt īstermiņa un ilgtermiņa apmācības programmas visām ieinteresētajām speciālistu grupām .

Jauna veida psihologu nepieciešamība

Lai varētu sniegt profesionālu palīdzību JLB un risināt ar viņu īpatnībām un vajadzībām saistītos izglītības jautājumus, vienkārši ar labu vecā modeļa speciālistu bērnu psiholoģijā diemžēl (patiesībā – par laimi!) vairs nepietiek. Lielākajam vairumam psihologu nav mācītas metodikas indigo un citu JLB rehabilitācijai, jo viņu mācības ir bāzējušās uz Spoka, Freida un Junga teorijām. Neviena no tām nedarbojas pietiekoši efektīvi JLB gadījumā, jo šie bērni kardināli atšķiras no iepriekšējām paaudzēm.

Mūsu speciālistiem jāiziet pamatīga sagatavošana, būtībā pārkvalificēšanās, lai viņi iemācītos palīdzēt šādiem bērniem! Ārzemēs šis process jau pieņemas spēkā. Agrāk sarežģītos gadījumos tāpat ir tikusi pielietota PSIHOLOGA-EZOTERIĶA iejaukšanās, jo tāds speciālists izmantoja savu ekstrasensoro sistēmu un citas alternatīvās metodes, kuras bija aizliegts pielietot zinātnes speciālistiem. Valdošā materiālistiskā paradigma nepieļāva šādas “vaļības”. Taču situācija strauji mainās, un šodien jau milzīgs skaits pasaules psihologu izmanto savā darbā jebkuras metafiziskās metodes, kas viņiem pieejamas. Notiek paradigmu maiņa. Iet pretēji globāliem procesiem ir neprāts, kas var sagādāt tikai problēmas un ciešanas.

SECINĀJUMS

JLB un viņu vajadzību apzināšanai jāpievērš daudz lielāka izpratnes pilna uzmanība, nekā līdz šim. Šie bērni ir mūsu civilizācijas nākotne, tās potenciālie līderi ceļā uz harmoniskāku struktūru un dzīves veida veidošanu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu nākotne tiek noindēta ar ritalīnu, un ka tai nav dotas iespējas adekvāti attīstīties. Bez tam, mums jāapzinās, ka VISIEM bērniem ir nepieciešami tie paši mācību apstākļi un metodes, kādas ir norādītas kā vitāli nepieciešamas JLB. Jaunā laikmeta bērni mums norāda uz to potenciālu, kuru iespējams realizēt visiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem - ja tam tiek radīti atbilstoši apstākļi, un netiek apzināti vai neapzināti liegta nepieciešamā informācija.