Atsevišķi sasāpējuši jautājumi par izglītības sistēmu

Pedagogu aprindās bieži izskan sekojoši jautājumi:

- Kā sasniegt IZM izvirzītos izglītības mērķus un uzdevumus?
- Kā iekļauties IZM apstiprinātajos mācību standartos?
- Kā optimālāk palīdzēt skolēniem atrast sociāli derīgu vietu sabiedrībā un iekļauties ES darba tirgū?
Izrādās, ka INDIGO BĒRNU KONTEKSTĀ atbildes uz šiem jautājumiem ir spēcīgi atšķirīgas no pierastajām, vai dažu labu speciālistu, kuri paši NAV ne tuvu indigo apziņas līmenim, propagandētajiem viedokļiem.

Vēl precīzāk - Indigo bērnu kontekstā šie jautājumi ir uzstādīti galīgi aplami.

Kāpēc aplami???...

Apskatīsim katru no jautājumiem atsevišķi, galveno uzsvaru liekot uz indigo un augstāku apziņas līmeņu bērnu (turpmāk tekstā saīsināti sauktu par "indigo+"; A.F. veidots nosaukums) kontekstu.

Jautājums:
Kā [indigo bērnam] sasniegt IZM izvirzītos izglītības mērķus un uzdevumus?

Atbilde:
Indigo bērniem IZM patreiz izvirzītie izglītības mērķi un uzdevumi NAV obligāti jāsasniedz, jo tie var radikāli atšķirties no indigo bērnu dzīves mērķiem, uzdevumiem, misijas.

(detalizēts pamatojums šai atbildei vēl atrodas veidošanas stadijā)

Jautājums:
Kā [indigo bērnam] iekļauties IZM apstiprinātajos mācību standartos?

Atbilde:
Nekā. IZM standarti neatbilst ne indigo bērnu vajadzībām, ne jebkuru citu bērnu vajadzībām. Tie ir neatbilstoši gan saturā, gan pēc formas kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nevar iemērot vienu "standartu" bērniem ar radikāli atšķirīgiem apziņas līmeņiem un spēju spektru. Šie standarti ir ZEM indigo potenciāla robežas.

IZM noteiktie mācību standarti, skolu mācību programmas un mācību metodes dotajā momentā NEATBILST ne pēc satura, ne formas indigo+ spējām un vajadzībām. Mācību programmās ir daudz informācijas, kas vai nu ir spēcīgi novecojusi, vai arī vispār neatbilst patiesībai. Indigo bērni šo neatbilstību lielākā vai mazākā mērā redz vai vismaz intuitīvi izjūt, un līdz ar to viņiem šādi mācību materiāli nav pieņemami. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ir izveidojusies situācija, ka viņiem skolā ir garlaicīgi, viņi skolu pamet, vai kādā citā veidā mācības ignorē. Bez tam, ir pilnīgi skaidrs, ka indigo bērni neredz nekādu jēgu enciklopēdisku datu iezubrīšanā un atreferēšanā, kādu pieprasa mācību standarti. Vienkārši izsakoties – ir nepieciešama kopainas izpratne un prasme izmantot enciklopēdiju (visdažādākās datu bāzes), kurā atrast detalizētākas atbildes. Nepieciešama arī prasme kritiski un loģiski novērtēt datu bāzē atrodamo informāciju, jo daudzas no tām ir veidotas tendenciozi – ar konkrētu politisku vai ekonomisku mērķi. Indigo un augstāku attīstības līmeņu bērniem gan ir raksturīgs "iebūvēts melu detektors", kas palīdz nekļūdīgi intuitīvi atšķirt graudus no pelavām. Būtu nepieciešams ne tikai palīdzēt indigo bērniem šo dabas doto detektoru respektēt un adekvāti izmantot, bet arī palīdzēt pārējiem bērniem (zemākos apziņas līmeņos) šādu līmeni pakāpeniski attīstīt viņiem pieņemamā ātrumā un veidā.

Mācību metodēs skolās nospiedoši dominē kreisās smadzeņu puslodes uztveres īpatnībām atbilstošie paņēmieni un ātrums, turpretī indigo bērniem raksturīga daudz spēcīgāka labās puslodes darbība, vai arī abu pusložu integrēta darbība. Abi šie uztveres veidi nodrošina daudz lielāku informācijas uztveršanas un apstrādes ātrumu, domāšanas ātrumu, nekā skola un tās patreizējās metodes spēj apmierināt. Tā rezultātā sastopamies ar faktu, ka indigo un augstāku apziņas līmeņu bērnu harmoniska izglītība un attīstība skolā, pateicoties novecojušām programmām un metodēm, tiek ierobežota, palēnināta, bremzēta vai pat apstādināta. Tieksme pēc zināšanām un attīstības ir IEDZIMTA tieksme katrā cilvēkā, taču pieaugušie šo dabisko tieksmi bērnos pamanās ar visdažādākajām metodēm un dažādos vecumos vienkārši nogalināt, pretim neliekot neko, ar ko aizpildīt radušos vakuumu Dvēselē. Šis vakuums rada sāpes, neapmierinātību, dusmas, bezspēcības sajūtu, depresiju...Tam rezultāts - dažāda veida "asociālas" uzvedības parādīšanās, bērniem un jauniešiem mēģinot "anestezēt" vai "aizpildīt" radušos tukšumu. Katram loģiski domājošam cilvēkam šeit vajadzētu spēt saskatīt, kas ir cēlonis, un kas ir sekas. Šādā situācijā nosodīt vai mēģināt disciplinēt un "vest pie prāta" bērnus un jauniešus ir tas pats, kas mēģināt novērst plūdus virtuvē ar grīdas lupatas un spaiņa palīdzību, nevis salabojot un aizgriežot tekošo krānu. Pie prāta ir jānāk pašiem pieaugušajiem, jo jaunā paaudze ir viņu radītās sistēmas un attieksmju produkts un spogulis.

Vēl, turpinot sarunu par izglītības standartiem (nerunājot jau par dažāda cita veida neatbilstību JEBKURU bērnu vajadzībām), jāatzīmē, ka indigo bērniem šie standarti ir zemi, un ar akcentiem galīgi absurdās vietās un veidos. Daudz kur pilnīgi nesamērīgs akcents tiek likts uz faktu kvantitāti, neņemot vērā to, ka pēc būtības liela daļa no šiem faktiem pieder pie datu bāzēs meklējamiem, nevis "iekaļamajiem" (lai tos aizmirstu nākošajā dienā pēc pārbaudījuma mācību iestādē). Daļai no šiem „faktiem”, kā jau augstāk minēju, nav arī nekāda sakara ar objektīvo realitāti un indigo+ bērnu ikdienā uztverto un acīmredzamo, izjūtamo informāciju. Ja bērns ATCERĀS citas dzīves Atlantīdā, Lemurijā, uz citām planētām vai citās apziņas formās (augu, dzīvnieku un tml.), tad varam nojaust, ka šim bērnam doma par cilvēces izcelsmi no mērkaķa un pirmatnējo cilvēku dzīvošanu alās šķitīs vienkārši smieklīga, un pat daudzi no mūsdienu tehnoloģijas "augstākajiem" sasniegumiem – vienkārši primitīvi. To pašu var teikt par bērna attieksmi pret dotajā momentā pasniegto veselības mācību gadījumā, ja viņš REDZ (kā rentgena uzņēmumā), kas patiesībā notiek cilvēka fiziskajā ķermenī, un kā tas vistiešākajā veidā saistīts ar cilvēka smalkajiem ķermeņiem, par kuru eksistenci Veselības mācības grāmatās pat NEKAS NAV PIEMINĒTS. Nezinātāji šeit parasti iebilst – "tas nav zinātniski pierādīts", "tā visa ir ezotērika" un tml. Šeit man var būt tikai viena vienīga atbilde: "Pamostieties, mīlīši! Jūs esat DRAMATISKI atpalikuši no dzīves !"

Tātad varam izdarīt secinājumu, ka pamatā nevis indigo bērnu uzvedība ir a-sociāla, bet gan mācību programmas un metodes ir anti-indigo+. 'MĀCĒSIM ATŠĶIRT CĒLOŅUS NO SEKĀM!

No visa augšminētā izriet arī nepieciešamība par 180 grādiem mainīt problēmas nostādni: problēma ir nevis bērnos, bet gan IZM veidotajās programmās un metodēs, kas pašlaik neatbilst bērnu vajadzībām, un neapmierina arī Bērnu tiesību likumā noteikto:

„11.pants. Bērna tiesības uz izglītību un jaunradi
(1) Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.”
„23.pants. Bērna pienākumi pret sabiedrību
(2) Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. _ _ _”

Otrs aspekts, kurš jāapskata, runājot par izglītības standartiem, ir VIENOTA STANDARTA nelietderība, neatbilstība situācijā, kurā runa iet par ATŠĶIRĪGIEM bērniem.

Varētu būt runa par orientieriem katra konkrētā apziņas līmeņa (pēc skaita vismaz 6-7) bērnu izglītošanā. Orientieri pēc definīcijas ir elastīgi un pieļauj katra bērna individualitāti un līdz ar to arī individuālu, intuitīvu pieeju katrā konkrētā gadījumā. Ar pietiekamu intuīciju (es to ļoti labprāt sauktu arī par sirdsgudrību) var būt apveltīts tikai cilvēks relatīvi augstākos apziņas līmeņos, un šo apziņas līmeni un intuīcijas līmeni NENOSAKA cilvēka augstskolas diploms vai pedagoģiskā izglītība. To nosaka cilvēka mūžīgās Dvēseles briedums. Pašlaik IZM smagi grēko, izstumjot no izglītības sirdsgudros un talantīgos, bet nediplomētos pasniedzējus, un nereti aizstājot tos ar diplomētiem "zābakiem" vai diplomētiem jauniešiem, kuri tikko no augstskolas izsprukuši un vēl paši ar sevi lāga nemāk tikt galā, kur nu vēl citus mācīt. Ar šo, protams, neesmu domājusi aizvainot jauniešus, kuri izceļas ar IEDZIMTU pedagoga talantu, daudzkārt pārsniedzošu daža laba pedagoģijas „veterāna” spējas. Dažkārt šādiem jauniešiem atsēdēšana augstskolā un diploma iegūšana "papīra pēc" ir vienkārši nepieņemama (laika tērēšana zināšanu apguvei, kurām nav praktiska pielietojuma vai kuras ir novecojušas), bet pastāvošās sistēmas dēļ tas viņiem neļauj savu Dabas doto talantu produktīvi realizēt. Bet tas savukārt apzog izglītības sistēmu, un jo īpaši bērnudārzus, kuros audzinātāju trūkst, un kur šādiem dabas dotiem pedagogiem būtu īstā vieta. Mēs taču neaizliedzam sievietei dzemdēt bērnu un par viņu rūpēties un viņu audzināt, ja viņai nav augstskolas diploma. Kāpēc viņai būtu jāaizliedz rūpēties par savu un citiem bērniem bērnudārza grupiņā, vēl jo vairāk tad, ja viņa PRAKSĒ ir pierādījusi savas izcilās spējas un talantus šajā jomā? Bet tā jau ir cita tēma...

Atkal atgriezīsimies pie standartiem.

Spējas bērniem uz atšķirīgiem evolūcijas pakāpieniem ir atšķirīgas, un viņu vajadzības līdz ar to arī ir atšķirīgas, un reizēm pat diametrāli pretējas. Atšķirīgi ir "atskaites punkti" – līmeņi, kādos bērni atrodas, ienākot kolektīvās izglītības struktūrās – bērnudārzos un skolās. Uz viena pakāpiena dominēs vajadzība iemācīties sajust savu paša spēku un pastāvēt par sevi, uz cita – iemācīties atvērt sirdi un sadarboties. Uz viena bērnam jāapgūst spēja orientēties un strādāt ar fizisko, materiālo pasauli, uz cita emocijas, jūtas vai garīgas lietas būs uzmanības degpunktā, jo prasme sekmīgi un harmoniski funkcionēt fiziskajā pasaulē jau nākusi līdzi no citu dzīvju pieredzes, un nepieciešams to tikai "atcerēties". NAV un NEVAR BŪT viens ideāls izglītības standarts vai modelis, kas vienādi piemērojams visiem bērniem. Bērns nav kaut kāds mehānisks "aritmētiskais vidējais", bet gan individualitāte - Dvēsele, kura var atrasties jebkurā apziņas līmeņu spektra punktā un vienlaicīgi ietvert savas uzmanības lokā pēc apjoma un kvalitātes radikāli atšķirīgu realitātes diapazonu. Ar šo atskaites punktu ir jārēķinās, uzsākot bērna izglītošanu. Pasaulē eksistē valstis, kur šī atskaites punkta noteikšanas funkciju nereti veic tā saucamā garīgā vecmāte (angl. spiritual midwife), kura bērnam, tam vēl mātes miesās atrodoties, spēj noteikt dzimšanas datus un izveidot pilnu horoskopu, spēj noteikt bērna apziņas līmeni, bērna uzdevumus un misiju šajā inkarnācijā, iemeslus, kādēļ bērns izvēlējies dotajai inkarnācijai konkrētos vecākus, vidi, piedzimšanas apstākļus utt. Ņemot vērā visu šo informāciju tad arī ir iespējams nekļūdīgi uzsākt APZINĀTU līdzdalību bērna dzīvē jau pat PIRMS viņa piedzimšanas.

"Ideāls, vispārējs izglītības modelis" ir ne tikai utopija, bet "skapis ar ausīm" – bezfunkcionāls, praktiski nepielietojams veidojums, kas labākajā gadījumā noderīgs tikai relatīvi niecīgai bērnu grupai, kas tiešām atbilst "aritmētiskajam vidējam". Nepieciešama tāda izglītības sistēma, kura sevī iekļautu vairākus modeļus, kas attiecīgi piemēroti katrai radniecīgas attīstības pakāpes jeb apziņas līmeņa bērnu grupai. Lai šādu izglītības sistēmu būtu iespējams izveidot, radikāli nepieciešama patiesi zinošu un pieredzējušu cilvēku palīdzība, kuri spēj noteikt bērna apziņas līmeni un viņam vajadzīgo šajā līmenī – vajadzīgi analogi "garīgajām vecmātēm". Eksistējošie psiholoģijas testi pagaidām šo funkciju nespēj izpildīt pat ļoti aptuveni. Katra līmeņa vajadzībās kompetenti var būt tikai tie, kas attiecīgo cilvēka attīstības pakāpi jau ir SEKMĪGI izgājuši, apzinājuši un integrējuši, un spējīgi formulēt savu pieredzi un modelēt struktūras, kas palīdzētu šo pieredzi citiem iegūt ātrāk un vieglāk. Par jebkādu spēju un prasmju attīstīšanu var runāt tikai cilvēki, kam šīs spējas un prasmes JAU IR. Tas attiecās uz visu cilvēciskās pieredzes spektru - no prasmēm fiziskajā līmenī līdz pat garīgo likumsakarību pārzināšanai un pārvaldīšanai, no par ekstra-sensorajām sauktajām spējām (kas augstākos evolūcijas līmeņos nav nekādas ekstras) līdz spējai ar domu APZINĀTI mainīt fizisko realitāti un notikumus.

Jautājums:
Kā optimālāk palīdzēt skolēniem [indigo bērniem] atrast sociāli derīgu vietu sabiedrībā un iekļauties ES darba tirgū?

Atbilde:
Lietderīgāk būtu uzdot jautājumu – kā MUMS neizkrist, neatpalikt no sabiedrības, kuru jau sākuši veidot indigo+ bērni?

Jautājuma pirmā puse "stāv uz galvas": nevis indigo bērniem ir jāiekļaujas jau esošajā sabiedrībā, kura darbojas pēc novecojušiem un visās jomās acīmredzami disfunkcionējošiem principiem, bet gan indigo bērni ir tie, kuri pieaugot gan skaitliski, gan arī kļūstot par pieaugušajiem, VEIDOS PILNĪGI JAUNU, no vecās ATŠĶIRĪGU sabiedrību, kura balstās uz harmoniskākiem principiem - Dabas, Visuma, Mīlestības likumu ievērošanu. Šāda sabiedrības nomaiņa ir indigo paaudzes garīgais uzdevums, kas atrodas saskaņā ar cilvēces evolūcijas likumsakarībām .

Par jautājuma otru pusi - "iekļaušanos ES darba tirgū" – vispirms man uzprasās līdz smieklīgumam vienkāršs pretjautājums: bet kāpēc tikai ES darba tirgū? Kāpēc šāds ģeogrāfiskais ierobežojums? Kur paliek Amerikas, Austrālijas, Āfrikas, Āzijas darba tirgus? Kur paliek cilvēka izvēles brīvība?...

Taču nostādnē par „iekļaušanos darba tirgū” (turpmāk tekstā nostādne "iekļaušanās darba tirgū" = NIDT) slēpjas vēl rupjāka kļūda par ģeogrāfisko ierobežojumu. Tajā ir aizmirsts CILVĒKS - dzīvs cilvēks, indivīds, nemirstīga Dvēsele ar saviem specifiskajiem mērķiem un uzdevumiem. NIDT raugās uz cilvēku kā uz bezpersonisku skrūvīti, kurai obligāti „jāiekļaujas” kaut kādā „mašīnā”, ko sauc par darba tirgu. Paceļas jautājums: darbs kalpo Cilvēkam, vai Cilvēks darbam? Kurš kuram ir pakārtots? NIDT pēc savas dziļākās būtības postulē, ka cilvēks kalpo darbam: darbs ir primārais, Cilvēks, viņa Dvēsele ir sekundārais. Paraugoties vēl dziļāk, varam saskatīt, ka NIDT akcentē cilvēka izdzīvošanas fiziskos aspektus un Č.Darvina postulēto konkurences principu "izdzīvo stiprākais", ignorējot Dvēseles garīgos aspektus, tās mērķus un uzdevumus...

Kopumā ņemot – eksistējošā izglītības sistēma pārsvarā ir virzīta uz jau esošā "atgremošanu", "iekļaušanos" jau eksistējošās struktūrās un tml. Cilvēks netiek akceptēts kā RADĪTĀJS, kura izdomai un spējām patiesībā NAV ROBEŽU...

Mēģinājums šajos rāmjos iekļaut indigo+ bērnus ir bezjēdzīgs un nevajadzīgs pasākums. Mums jāatrod veidi, kā viņiem NETRAUCĒT, kā viņiem PALĪDZĒT – kaut vai tādēļ, ka sabiedrībā, kuru veidos viņi, sabiedrībā, kura funkcionēs uz dabas un Mīlestības likumiem, arī pārējiem "atleks savs komfortiņš"...