Liela daļa mūsdienu bērnu dzimst ar paaugstinātām sensorajām un psihiskajām spējām, taču viņiem nav konteksta (atbilstošas izglītības sistēmas), kurā tās saglabāt, attīstīt, izpaust, izprast un konstruktīvi izmantot. Viņu uztveres sistēma reaģē uz daudz vairāk stimuliem, nekā esam raduši uztvert. Tādi bērni var dzirdēt skaņas, kuras mēs nedzirdam, redzēt krāsas un gaismas, kas citiem nav saskatāmas. Viņi ir īpaši jūtīgi visās sfērās. Viņi spēj lasīt un raidīt domas, un pat Cilvēku domas kilometriem tālu var iedarboties uz viņu apziņu, radot milzīgu apjukumu. Viņi spēj redzēt auras un ne-miesiskas būtnes, spēj uztvert informāciju tiešā veidā. Bērni var reaģēt fiziski uz to pārtiku un substancēm, ar kurām citi tiek galā tīri labi. Viņi ir ārkārtīgi jūtīgi pret nedabisko, sintētisko uzturā, higiēnas precēs, apģērbā un attiecībās. Viņi uztver un reaģē uz citu cilvēku slēptajām negatīvajām emocijām un domām, nemākot aizsargāties no šīs negativitātes gūzmas. Viņu izmisums izpaužas kā vardarbība. Viņi redz patoloģijas visdažādākajās struktūrās un nav iebarojami ar meliem un puspatiesībām, un tādēļ nereti atsakās pieņemt skolā mācīto.
Vai tiešām viņiem piemīt sindromi un traucējumi (kā to mums cenšas iegalvot ortodoksālā medicīna un vecā kaluma pedagoģija)? Vai arī tie vienkārši ir bērni daudz augstākā cilvēces attīstības fāzē, nekā liela sabiedrības (īpaši Rietumu) daļa, kurā vēl oficiālā līmenī neeksistē koncepcija šādai iespējai? Daļai šādu bērnu agrīnā vecumā ne vienmēr ir izpratne, ko darīt un kā tikt galā ar spējām, kuras lielais vairums cilvēku vēl joprojām uzskata par ne-normālām vai para-normālām. Zem smagā sabiedrības spiediena un neizpratnes daudzi bērni no šīm dabiskajām spējām atsakās, gala rezultātā pakļaujot sevi izmisumam, depresijai un pat pašnāvībai. Izglītības sistēma un audzināšanas metodes nespēj nodrošināt viņu vajadzībām atbilstošu vidi un mācību programmas. Viņiem tiek diagnosticētas hiperaktivitāte un uzmanības deficīta sindroms viņiem paraksta spēcīgus ķīmiskus medikamentus, kuru lietošanas sekas var būt pat traģiskas
Vecāki, psihologi un pedagogi bieži nezina, kādēļ šie bērni ir savādāki, un tādēļ, pat labu gribēdami, nespēj viņiem palīdzēt.
Spējas, kuras esam raduši definēt kā ekstra- un para-, patiesībā ir dabiskas vesela, integrēta cilvēka spējas. Par paranormālām saucam parādības, kuru cēloņus ar ne-vesela cilvēka energo-informatīvās sistēmas aizbloķētajiem uztveres kanāliem nav iespējams uztvert un interpretēt. Mūsu uztveres kanālus bloķē mūsu sistēmā uzkrātās negatīvās emocijas un no objektīvajiem Visuma likumiem atšķirīgās domu formas un uzskatu sistēmas. Radot nosaukumus ar ekstra-un para- sākumā, par atskaites sistēmu ņemta cilvēces dominējošā vairākuma ierobežotā pieredze un valdošās uzskatu sistēmas pieņēmumi par to, kas ir norma - pieņemot tikai to nelielo daļiņu no objektīvās realitātes, kuru iespējams uztvert ar nobloķētu uztveres sistēmu.
Kaut arī liels literatūras klāsts un masu mēdiji pieskaras psihes fenomeniem, to patiesā daba vēl joprojām lielā mērā atrodas mistikas plīvura, baiļu un pat krasa nolieguma un naida aizsegā. Daudzas psihiskās spējas izmantojam ikdienā, taču to eksistenci neapzināmies vai noliedzam: intuīciju vai pareģojošu sapni nesaistām ar psihes spēju nolasīt informāciju no Visuma energo-informatīvā lauka, atklāsmes it kā no zila gaisa nesaistām tās ar spēju gaiši zināt. Patiesības mirkļos izjūtam enerģijas plūsmas pastiprināšanos ķermenī, kritiskos brīžos domās dzirdam brīdinājumus, izjūtam savā ķermenī otra cilvēka sāpes, ieejot svešā telpā, jūtam tajā sliktas enerģijas, taču mēs nenojaušam, ka tā izpaužas mūsu dabiskās psihiskās spējas. Mēs funkcionējam kā raidītāji, sūtot ārā savas domas, jūtas un emocijas, un mūsos ir iebūvēts mehānisms šādas informācijas uztveršanai. Varam tai pievērst uzmanību, uzticēties tai un to izmantot, vai arī to ignorēt. Lielākā daļa diemžēl izvēlas otro. Esam pieradināti, ka visai informācijai ir jānāk caur mūsu fiziskajiem maņu orgāniem. Psihes uztveres spējas neiederas mūsu realitātes ainā un nesaskan ar rietumu kultūras valdošo uzskatu sistēmu materiālismu.
Taču zinātne (kvantu fizika, apziņas fizika un tml.) ir pierādījusi, ka visas parādības var izskaidrot kā apziņu, enerģiju un informāciju, un to mijiedarbību, tādejādi izskaidrojot lietas, kas visu tautu senajās garīgajās tradīcijās jau bijušas zināmas tūkstošiem gadu un uztvertas kā pašsaprotamas. Kosmiskajiem procesiem ir raksturīgs cikliskums, un dotajā momentā šo procesu rezultātā Zemes enerģētiskā vibrācija atkal strauji paaugstinās, un tam ir ārkārtīgi spēcīga ietekme uz mūsu apziņu. Pieaugušo apziņai vēl jāmainās līdzi Zemes vibrācijas straujajām izmaiņām, bet bērni jau dzimst sagatavoti tam Zemes stāvoklim, kāds tas būs vēl tikai pēc dažiem gadiem. Taču viņus audzina un skolo vecajā sistēmā rūdītās pieaugušo paaudzes, grūstošās sistēmas pārstāves. Šie bērni neiekļaujas šādā ainā! Viņi gatavi laikam, kad ekstrasensorās spējas tiks uzskatītas par dabisku dzīves faktu, un kad telepātiska komunikācija būs ikdienas norma. Viņi jau tagad apzinās, ka informācijas iegūšanai nav jāvēršas pie kādiem ārējiem avotiem, jo visa informācija ir atrodama sevī pašā. Tas nozīmē, ka mūsu uzskati par pareizo bērnu attīstības ātrumu un snieguma standartiem būs nepārtraukti jāmaina, jo citādāk tie kļūs bezjēdzīgi.
Dažādu nozaru zinātnieki un speciālisti ir konstatējuši faktu, ka šodien saskaramies ar bērniem, kuriem ir pavisam citāda DNS, īpašs ķermeņa magnētiskais starojums, savādākas iekšējo orgānu funkcijas un īpašas psihiskās spējas.
Starptautiskajā apritē šie bērni, atkarībā no viņu specifiskajām īpatnībām un uzdevumiem, tiek saukti par jaunā laikmeta (nejaukt ar New Age kustību!) jeb jaunās tūkstošgades bērniem, indigo bērniem, kristāliskās vibrācijas bērniem, bērniem ar īpašām psihiskām spējām, zvaigžņu bērniem, varavīksnes bērniem, gadu tūkstošu mijas jeb zelta laikmeta bērniem, u.c. Ja mēs pratīsim izmainīt savu domāšanu un attieksmi pret šādiem bērniem, tad potenciāli arī mums visiem pārējiem iespējas nezaudēt un attīstīt Dieva dotās dāvanas pavērsies daudz vieglāk.
Ļoti būtiski ir mācēt atšķirt medikamentu un vakcinācijas seku un neveselīgas, nedabīgas pārtikas radītās emocionāli psiholoģiskās izpausmes un uzvedību
no
uzvedības un īpatnībām, kas arēji var šķist līdzīgas, bet bet savā dziļākajā būtībā ir radikāli atšķirīgas, un kam pamatā ir pavisam citi cēloņi un motivācija. Nejauksim pirmās ar otrām, un, kā tautā saka - "nebāzīsim visu vienā maisā"! Un iemācīsimies pasargāt VISUS bērnus no medicīniskajām un pārtikas indēm!. Šajā jautājumā īpaši palīdzēs vairāki Veselības sadaļā
ievetotie materiāli.
Tieši tādēļ esat mīļi aicināti iepazīties ar šo tēmu dziļāk! Labprāt atbildēšu uz jūsu uzdotajiem jautājumiem - lūgums rakstīt uz [email protected] .
