Jaunā laikmeta bērni, UDS/UDHS un ritalīns. Baltijas Praktisko psihologu asociācijas konferencē 2004.gada jūnijā. Katrs, kurš ir bijis iesaistīts darbā ar bērniem vai izglītības sistēmā pēdējo gadu laikā, būs dzirdējis populārās psihiatriskās birkas UDS un UDHS, kas tiek piestiprinātas bērniem un pusaudžiem skolas vecumā. UDS un UDHS apzīmē uzmanības deficīta sindromu un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu - divus ļoti līdzīgus traucējumus, kurus atšķir pamatā pēc bērna hiperaktivitātes pakāpes. Tie ir dotajā momentā visbiežāk diagnosticētie uzvedības traucējumi bērniem ASV, pēc aplēsēm skaroši 3-5% skolas vecuma bērnu (un šis skaits aug ar katru gadu ģeometriskā progresijā). Ir pamats domāt, ka Eiropas (tai skaitā arī Latvijas) statistika cieši seko. Galvenie UDS/UDHS simptomi ir nespēja pievērst/noturēt uzmanību, koncentrēšanās grūtības, hiperaktīva uzvedība un pārlieku impulsivitāte. Nevar noliegt, ka šādi simptomi eksistē un ka patiešām kaut kas notiek. Agrāk šādi simptomi nebija tik izplatīti, patiesībā par tādiem nekad pat nedzirdēja, bet šodien tie ir kļuvuši par bērnu un pusaudžu problēmu Nr.1. Pamatotas bažas ir radījis ne tikai pats fakts, ka šādi simptomi un to radītais diskomforts (ne vecāki, ne pedagogi nespēj sekmīgi ar šādiem bērniem tikt galā), bet gan tas, ka, gadiem ritot, arvien vairāk un vairāk bērniem tiek dots ritalīns un citi medikamenti, kas smagi un negatīvi ietekmē bērnu veselību un psihi. Pētot šo sasāpējušo problēmu, dažādu nozaru zinātnieki, pedagogi un citi speciālisti paralēli un vienlaicīgi ir konstatējuši faktu, ka šodien mums nākas saskarties bērniem, kuriem ir pavisam citāda DNS, īpašs ķermeņa magnētiskais starojums, savādākas iekšējo orgānu funkcijas un īpašas psihiskās spējas. Šie bērni atšķiras ar savu īpašo jūtīgumu visās sfērās viņi spēj lasīt un raidīt domas (telepātija), spēj redzēt auras un ne-miesiskas būtnes, spēj uztvert informāciju tiešā veidā no Visuma energo-informatīvā lauka(viņi vienkārši zina), viņi ir jūtīgi pret nedabisko, sintētisko uzturā, higiēnas precēs, apģērbā un attiecībās (tas var izpausties alerģiju veidā), viņi uztver (empātija) un reaģē (agresija) uz citu cilvēku slēptajām negatīvajām emocijām un domām, viņi redz patoloģijas visdažādākajās struktūrās un nav iebarojami ar meliem un puspatiesībām. Šo bērnu ekstrasensorās spējas sagādā pārsteigumus (bieži vien nepatīkamus) gan vecākiem, gan pedagogiem. Nereti pieaugušie šīs spējas nav spējīgi atpazīt un novērtēt savas nezināšanas un materiālistiskā pasaules uzskata dēļ. Taču šos uzskatus lauzt liek par paranormālām uzskatītās spējas priekšmetu pārvietošana ar domu palīdzību, tekstu lasīšana ar aizvērtām acīm, informācijas nolasīšana no attāluma (angl. remote viewing) un daudzas citas kuras ir novērojamas pat bērniem zīdaiņa un mazbērna vecumā bez speciālas apmācības vai treniņa. Starptautiskajā apritē šie bērni, atkarībā no dažādu apakšgrupu specifiskajām īpatnībām un uzdevumiem, tiek saukti par indigo bērniem (angl., indigo children), kristāliskās vibrācijas bērniem (angl., crystal children), bērniem ar īpašām psihiskām spējām (angl., psychic children), zvaigžņu bērniem (angl., star children), varavīksnes bērniem (angl., rainbow children), gadu tūkstošu mijas jeb zelta laikmeta bērniem (angl., millennium children), AIDS bērniem (angl., children of AIDS), u.c. Man pašai tuvākais ir visas šo bērnu grupas apvienojošais nosaukums, ko iesaka Nensija Baumgartena (Nancy Baumgarten) no ASV bērni ar dziļu, absolūtu apzināšanos (angl., children of profound awareness). Šī referāta ietvaros vienosimies visus šos bērnus saukt vienkārši par Jaunā Laikmeta Bērniem (JLB). Skaidrības labad piebildīšu, ka arī es pati un mana 22 gadus jaunā meita piederam pie šīs grupas, un liela daļa šajā referātā izteikto apgalvojumu pamatojas uz mūsu personīgās pieredzes, un tikai pēc tam tie atbalstu guvuši pasaules literatūrā par referātā apskatītajām tēmām. Jaunā laikmeta bērnu enerģētiskās sistēmas ir savādākas, nekā iepriekšējo paaudžu bērniem tās ir tīrākas, un tādēļ tajās cirkulē daudz vairāk enerģijas, kura vēlas, lai tā tiktu konstruktīvi un ar prieku izmantota. Apslāpēta un bloķēta, tā kļūst agresīva un destruktīva. JLB arī informāciju uzņem un pārstrādā savādāk (skat. tabulas) to nosaka viņu smadzeņu funkcionēšanas atšķirības. Diemžēl šo faktu dziļā neizpratne lielākajā sabiedrības daļā, tai skaitā arī speciālistos, un ar to saistītās neadekvātās situācijas interpretācijas ir novedušas līdz JLB raksturīgo īpatnību nenovērtēšanas, neprasmes tās ievirzīt lietderīgā gultnē un izmantot kā priekšrocības, nevis kā trūkumus, un pie to patoloģizēšanas, definējot tās kā psihiska rakstura traucējumus UDS un UDHS*. * Ne visi, kam ir noteikta diagnoze UDS/UDHS, ir jaunā laikmeta bērni indigo, kristāliskie utt., un ne visiem JLB izpaužas UDS/UDHS.
UDS/UDHS definīcija un diagnostikaVisi psihiatriskie traucējumi tiek aprakstīti mentālo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (The Diagnostic and Statistical manual of Mental Disorders), ko izdevusi Amerikas Psihiatrijas Asociācija (American Psychiatric Association), ASV galvenā autoritāte psihiatrijā. Kad psihiatrs vai psihologs ASV nosaka, ka bērnam ir UDS/UDHS, viņš parasti atsaucas uz šajā grāmatā aprakstīto simptomu sarakstu. Lai tiktu diagnosticēts UDS, bērnam ir jāuzrāda vismaz seši no sekojošajiem uzvedības veidiem vismaz sešus mēnešus:
Bieži nespēj pievērst ciešu uzmanību detaļām vai ielaiž neuzmanības kļūdas skolas uzdevumos vai citās aktivitātēs. Bez tam, šiem simptomiem ir jābūt klātesošiem jau pirms septiņu gadu vecuma un vairāk kā vienā vidē tas ir, vismaz divās vietās, kā piemēram, skolā un mājās. Tikai ar neuzmanību skolā nepietiek, lai varētu uzstādīt šādu diagnozi. UDHS simptomiLai bērnu varētu diagnosticēt ar UDHS, traucējuma hiperaktīvo variāciju, augšminētajam sarakstam jāpievieno hiperaktivitātes simptomi. Tas nozīmē, ka bērnam jāuzrāda vismaz seši no sekojošajiem simptomiem vismaz sešus mēnešus:
Bieži dīdās sēdeklī, nemierīgas kājas un rokas. Nekur šajos simptomu sarakstos nav pieminēti nekādi smadzeņu funkcijas vai aktivitātes testi vai mērījumi, no kā skaidri redzams, ka diagnoze tiek veikta tikai uz uzvedības novērojumu pamata. Nav nepieciešams, piemēram, pārbaudīt bērna smadzeņu ķīmiju, vai veikt EEG (elektroencefalogrammu), lai pievienotu UDS/UDHS birku. Kur ir problēma? Tā ir tajā apstāklī, ka šādiem uzvedības simptomiem var būt visdažādākie cēloņi un faktori, kam nav nekāda sakara ar smadzeņu ķīmijas nelīdzsvarotību vai psihiatriskiem traucējumiem. [1, 67-68] UDS/UDHS simptomiem saknes var būt visdažādākās1. Alerģijas (piem., uz kviešiem - celiakija, olām un daudziem citiem produktiem, tai skaitā pienu un gaļu).2. Saindēšanās ar svinu (piem., etilētais benzīns). 3. Smadzeņu funkcijas traucējumi: skābekļa bads grūtniecības laikā un smagās dzemdībās, dzemdībās gūtās traumas, kas izraisījušas asins izplūdumus smadzenēs. 4. Nabadzīga pārtika: daudz smagas, termiski apstrādātas (praktiski mirušas un nesagremojamas) pārtikas, bet nepietiekamā daudzumā vai nemaz svaigi augļi un dārzeņi, kuros ir dzīvi vitamīni, gremošanai nepieciešamie dzīvie enzīmi, un dzīvības enerģija (šis pēdējais komponents mūsu populārajā uzturmācības literatūrā pārsvarā tiek ignorēts vai tikai miglaini pieminēts). 5. Pārāk liels cukura daudzums lietotajā pārtikā, kas padara bērnu daudz uzbudinātāku. 6. Produkti, kuru sastāvā ir pārtikas konservanti, ekstraktvielas, pārtikas krāsvielas. 7. Pārāk liela laika pavadīšana pie elektroiekārtām datoriem, video spēlēm; elektroiekārtu EML (elektromagnētiskais lauks) izjauc cilvēka dabisko, viņam raksturīgo EML, radot emocionālu un psiholoģisku diskomfortu, kas ilgstošas iedarbības rezultātā pārvēršas par fiziskām slimībām. Analoga ietekme ir arī mobilajiem telefoniem, kurus visbiežāk nēsā virs vitāli svarīgiem orgāniem: krūšu kabatā vai pakārtus kaklā - virs sirds un tīmusa (atbild par imunitāti) dziedzera, piestiprinātus pie jostas virs aknām, vai kabatā reproduktīvo orgānu tuvumā. Daudzi JLB pavada neskaitāmas stundas pie datora jau no agras bērnības. 8. Problēmas mājās: nepilna ģimene, patēvs vai pamāte, nesaskaņas starp ģimenes locekļiem un tml. Šādas problēmas piesārņo mājas energoinformatīvo lauku, atstājot sekas uz bērna enerģētisko sistēmu, emocijām un psihi, un arī fizisko veselību. 9. Vēlēšanās ar hiperaktivitāti piesaistīt sev vispārēju uzmanību: hiperaktivitāte attīstās kā zaudētās mīlestības aizstājēja, dodot bērniem iespēju nokļūt uzmanības centrā. 10. Psiholoģiska vai fiziska vardarbība ģimenē vai ārpus tās. 11. Terorizēšana no skolas biedru puses, u.c. JLB nereti ir pakļauti šādai terorizēšanai ne tikai no skolas biedru, bet arī no pedagogu un vecāku puses. 12. Bērns ir ļoti apdāvināts, un viņam nav citas iespējas izpaust savu radošo enerģiju. Ņemot vērā faktu, ka mūsdienu izglītības metodes ir orientētas pārsvarā uz lineāri-audiālo uztveres sistēmu, lielākajai daļai JLB nākas saskarties ar šo problēmu skolās, jo viņiem ir vizuāli-telpiskā (skat. 1.tabulu) vai integrētā (lineāri-audiālā un vizuāli-telpiskā darbojas vienlaicīgi un saskaņoti) uztveres sistēma. 13. Bērnam var būt grūtības mācībās, un viņš nesaprot neko daudz no tā, ko saka vecāki vai skolotāji; citu starpā viens no cēloņiem šādām grūtībām var būt bērna temperamenta tipa ignorēšana mācību procesā, otrs uz lineāri-audiālo uztveres sistēmu orientēto mācību metožu pielietošana bērnam ar dominējošu vizuāli-telpisko uztveres sistēmu (skat. tabulu). Tas var attiekties arī uz JLB. 14. Vienkārši garlaicība: bērns ar dominējošu vizuāli-telpisko uztveres sistēmu (skat. 1.tabulu) vai līdzsvarotu, integrētu labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību mācību materiālu uztver ātrāk, nekā skolotājs to spēj izstāstīt, vai arī ir mācību materiālu apguvis jau pirms tā parādīšanās attiecīgās klases mācību kursā. Šādiem bērniem var būt arī izteiktas tā sauktās* ekstrasensorās un paranormālās spējas, kas dod iespēju bērnam jebkuru informāciju (tai skaitā citiem neredzamo, netveramo, nesaprotamo un konceptuāli nepieņemamo, kā, piemēram, atmiņas par iepriekšējām inkarnācijām) saņemt tiešā veidā no Visuma vienotā energo-informatīvā lauka. Šis punkts ir īpaši tipisks JLB.
* tā sauktās es šeit lietoju tādēļ, ka parādības un spējas, kuras esam raduši definēt kā ekstra- un para- ir patiesībā dabiskas vesela, integrēta cilvēka spējas, un lietas, kuras ar ne-veselu (resp., neintegrētu, slimu) cilvēka energo-informatīvo sistēmu un aizbloķētiem uztveres kanāliem nav iespējams saskatīt, sadzirdēt un sajust. Mūsu uztveres kanālus bloķē mūsu energo-nformatīvajā sistēmā uzkrātās negatīvās emocijas un no objektīvajiem Visuma likumiem atšķirīgās domu formas un uzskatu sistēmas. Radot nosaukumus ar ekstra-un para- sākumā, par atskaites sistēmu ir ņemts cilvēces dominējošais vairākums (kura uztveres spējas ir tālu zem patiesi vesela cilvēka normas) un tā valdošās uzskatu sistēmas ierobežotie pieņēmumi par to, kas ir norma (par normu pieņemta tikai tā nelielā daļiņa no objektīvās realitātes, kuru iespējams uztvert ar nobloķētu uztveres sistēmu) .
Pastāv pamatots viedoklis, ka bērni, kuriem tiešām ir nelīdzsvarota smadzeņu ķīmija vai disfunkcijas, ir mazākumā. Tāda veida smadzeņu disfunkcijas tika diagnosticētas (bet reti) jau pirms tika radīta modernā UDS/UDHS birka. [1, 68] Ir nedaudzi tiešām labi neirologi, bērnu psihiatri un psihologi, kas cenšas ņemt vērā šos aspektus un faktorus, uzstādot UDS/UDHS diagnozi. Viņi veiks arī nepieciešamos testus, lai atrastu īstos simptomu iemeslus. Arī latviešu valodā izdotās literatūras analīze [T.Liepiņa, D.Liepa, D.Medne, I.Sirrica u.c.] liecina par labestīgu nostāju un centieniem šos bērnus akceptēt, izprast, un viņiem patiesi palīdzēt. Taču problēma slēpjas nevis tajā, ko mēs par UDS/UDHS zinām, bet gan tajā, ko mēs par to nezinām. Diemžēl nekur latviešu avotos neatradu pietiekoši dziļu skaidrojumu par UDS/UDHS cēloņiem. Pamatā autori aprobežojas ar iedzimtu neirobioloģisku traucējumu, ģenētisku cēloņu, fiziska rakstura komplikāciju un dažādu vielu ietekmes un tml. faktoru uzskaitījumu. Tiek izteikta varbūtība, ka vainojama mūsu nesakārtotā sociālā vide, sociālās un ekonomiskās problēmas [12,20], un izteikta doma, ka UDS neizzūd, un ar to jāiemācās sadzīvot, tāpat kā ar astmu, cukura diabētu Nekur netiek pieminētas (kur nu vēl izskaidrotas) šo bērnu specifiskās energo-informatīvās sistēmas īpatnības un ar tām saistītās grūtības un vajadzības (skat., piemēram, 7., 12., 13., 14. cēloni augšminētajā UDS/UDHS cēloņu uzskaitījumā) tēmas, par kurām ārzemēs jau ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas [L.K.Silverman, Ph.D., L.Carroll, J.Tober, Doreen Virtue, Ph.D., J.D.Stone un daudzi citi autori]. Tiek pieminēti simptomi, kuriem it kā nav redzama iemesla (piem., bērna uzmanība aizklīst bez mērķa), taču netiek atpazīts fakts, ka daudzi vienkārši nespēj šos iemeslus saskatīt, jo viņu energo-informatīvā sistēma ir pārāk piesārņota ar negatīvām emocijām un disharmoniskām domu formām. Viņi vienkārši nespēj saskatīt to, kas bērniem ir ar neapbruņotu aci redzams piem., cilvēku, dzīvnieku un augu auras, neinkarnētas būtnes (mirušo dvēseles, eņģeļi, elementāļi un tml.), domu formas hologrammu veidā u.c. Daudzu cilvēku pasaules uzskats (materiālisms) pat nepieļauj šādu lietu un parādību eksistenci, lai gan tajā pašā laikā tās ir ne tikai vecas kā pati pasaule, bet arī jau vairākas desmitgades ir zinātniski pētītas [vadošie ir pētījumi Krievijā, Ķīnā un ASV], par esošām atzītas un izskaidrotas. Saskarsmē ar vecākiem un pedagogiem lekcijās, semināros un individuālās tikšanās reizēs esmu arvien vairāk novērojusi, ka viņi ir norūpējušies, ka UDS/UDHS diagnoze tiek piešķirta pārāk viegli; tā ir kļuvusi par birku, ko piespraust jebkuram bērnam ar jebkāda veida uzmanības traucējumiem, neatkarīgi no simptomus radošajiem cēloņiem. Īpaši vecāku satraukums aug arvien lielāks, kad šādu traucējumu ārstēšanai tiek parakstīti psihoaktīvi medikamenti. Kāpēc mēs zāļojam mūsu bērnus ar amfetamīniem?Pēc biheiviorālajām jeb uzvedības korekcijas metodēm psihostimulatori - Ritalīns (metilfenidātu) un citas amfetamīnveida substances, tādas kā Dexedrine®, Dextrostat® un Aderall® - pasaulē ir visbiežāk parakstītā ārstēšana UDS un UDHS gadījumā. Par atļauju ritalīnu pielietot Latvijā vairākus gadus cīnījās organizācija Glābiet bērnus. [11, 27] Par laimi, šeit to uzskata par galējo līdzekli, ko noteikti nevajag visiem bērniem [12, 20], un tomēr Bērniem, kuri vāji reaģē uz psihostimulatoriem, dažreiz paraksta antidepresantus. Kaut arī īstermiņa izpēte it kā ir atzinusi stimulatoru drošību un efektivitāti UDHS simptomu likvidēšanā, mani tas nepārliecina.Visi augšminētie medikamenti pieder pie amfetamīnu grupas. Visplašāk pazīstamā amfetamīnu ģimenes ielas versija ir pazīstama zem nosaukuma ātrums (angl. speed, metadrīns). Protams, zāles, kuras tiek parakstītas bērniem un to devas nav tik kaitīgas kā ielas amfetamīni (tā vismaz gribas cerēt). Taču fakts, ka dažās skolās pusaudži pārdod šos medikamentus citiem pusaudžiem, kas tos šņauc kā narkotikas, norāda, ka varbūt šie medikamenti un ielas amfetamīni nemaz nav tik tālu viens no otra, kā varētu domāt. Tas var likties dīvaini, ka bērniem ar hiperaktivitātes simptomiem paraksta stimulatorus. Tas izskatās pēc pretrunas: lietot stimulējošas zāles, lai liktu hiperaktīvam bērnam kļūt mierīgākam. Varētu domāt, ka būtu jāiegūst pretējs efekts! Medikamentozā risinājuma kritiķi saka, ka nav īsti skaidrs, kā šie medikamenti darbojas. Patiesībā tas ir bijis zināms kopš 30-o gadu beigām, ka, ja stimulators tiek dots bērnam, kurš vēl nav sasniedzis pubertātes vecumu, tam ir gluži pretējs efekts, nekā tas būtu uz pieaugušo. Tā vietā, lai paātrinātu bērnu, tas nomāc bērna centrālo nervu sistēmu un samazina bērna motorās jeb kustību reakcijas. Bērns ieiet apdullinājuma jeb stupora stāvoklī. Tas ir šis stupors, kas tiek interpretēts kā uzlabošanās hiperaktivitātes un neuzmanības simptomos. [1, 70] Blakus efektiBet vai šī uzlabošanās ir reāla? Ritalīna kritiķi, piemēram, novērojuši, ka neviens pētījums nav uzrādījis bērna mācīšanās spēju uzlabošanos, kamēr viņš lieto Ritalīnu. Tajā pašā laikā pētījumi rāda, ka devas, kas pārsniedz 0,5 miligramus uz bērna svara kilogramu, kaitē mācībām. Jo lielāka deva, jo vairāk pavājinās bērna spēja uztvert, saglabāt un lietot datus. Gandrīz visiem bērniem, kuri lieto medikamentus, tie tiek doti devās, lielākās par 0,5 miligramiem. [1, 70]Vai tas ir morāli akceptējami parakstīt medikamentu, kurš nomierina bērnu, sagraujot tā nervu sistēmu? Īstermiņa studijas ir veiktas attiecībā uz psihostimulatoru lietošanu, bet vai ir veikti nepieciešamie pētījumi attiecībā uz šī medikamenta ikdienas un ilgtermiņa lietošanu? Ielas amfetamīnu efekti var būt visdažādākie, taču ilgtermiņa amfetamīnveida substanču lietošanai ir smagas sekas: aknu un nieru bojājumi, sirds vājums un amfetamīnu radīta psihoze ir viszināmākās sekas. Ir jau novērots, ka līdzīgi incidenti sirds problēmas un psihiatriskā hospitalizācija notiek jau arī ar bērniem. Cits strīdīgs jautājums varētu būt saistīts ar atturēšanās simptomiem, kas vērojami, pārtraucot lietot medikamentu. Intensīva amfetamīna lietošana bieži izraisa alkohola un nomierinošu medikamentu papildus lietošanu, lai mēģinātu likvidēt amfetamīna blakus parādības. Konkrēti Ritalīns ir ārkārtīgi spēcīgs psihotropais līdzeklis, kurš tiek ārzemēs masveidīgi izrakstīts bērniem un arī pieaugušajiem ar UDS un UDHS. To lieto arī Latvijā. Viena no vislielākajām problēmām ir tā, ka daudzi, kam šīs diagnozes tiek piedēvētas, patiesībā nemaz NAV slimi.
Šos datus snieguši paši ritalīna ražotāji. Kompānijas speciālisti atzīstas, ka nezin ne ritalīna darbības mehānismu, ne tā iedarbību uz centrālo nervu sistēmu, kā arī to, cik nekaitīga ir ritalīna ilgstoša lietošana. Kārtējo reizi mēs sastopamies ar faktu, ka cilvēki šajā gadījumā, bērni un pusaudži tiek izmantoti kā izmēģinājumu trusīši farmācijas firmu ražoto ķīmisko medikamentu izpētei. Ritalīna lietošana saistīta ar lielu risku, jo no tā veidojas atkarība, var attīstīties psihoze, uzbudinājums, paranojāls stāvoklis. Amfetamīnu (tātad arī ritalīna) lietošana visbīstamākā ir pusaudžu vecumā, jo ļoti ātri sākas psihes traucējumi. Prakse ir parādījusi, ka ilgstoša ritalīna lietošana pārvērš bērnus par zombijiem, kuriem pazūd viņu dabiskās paaugstinātās prāta spējas un inteliģence, un, medikamenta lietošanu pārtraucot, veidojas nosliece uz narkotikām un cigaretēm - resp., bērna dzīve ir sagrauta. Vai šeit vēl būtu vajadzīgi kādi komentāri??? Pasaulē eksistē brīnišķīgas ne-medikamentozas alternatīvas Ritalīnam, sākot jau ar izpratni, ka ne visi tā saucamie "slimie" patiesībā ir slimi ar UDS un UDHS, un arī - pat patiesi slimajiem ir pieejamas alternatīvas dziedināšanas metodes, kurām nav blakus parādību.
Izmantotā literatūra:
1. Catherine Gallanti, ADD/ADHD Why are we Drugging our Kids? žurnāla Children of the New Earth 2004.gada ziemas numurā, 66.-71.lpp., www.childrenofthenewearth.com. Bērniem ar uztura, ģimenes, vides un izglītības sistēmas neadekvātuma radītajām problēmām |
Ne katrs bērns, kuram noteikts UDS/UDHS, ir indigo bērns, un ne katram bērnam, kurš ir indigo, noteikti izpaužas UDS/UDHS simptomi. |
|
Sarunās par indigo bērniem Latvijā vērojama tendence proporcionāli nesamērīgi daudz uzmanības pievērst tieši UDS/UDHS problēmai, tādejādi sabiedrībā radot maldīgu iespaidu, ka indigo bērni dominējošā pārsvarā ir problēmbērni. Taču tas nebūt tā nav. Lielā vairumā gaidījumu izpausmes, kas ieguvušas UDS/UDHS nosaukumu, ir VECĀS SABIEDRĪBAS patoloģiskas darbības sekas vakcinācijas, ķīmiski piesārņotas, modificētas, nedabiskas pārtikas, medikamentu, fiziski, emocionāli, mentāli un garīgi piesārņotas vides un citu faktoru sekas. Šādas sekas vienādi skar gan indigo, gan ne-indigo bērnus. savā dziļākajā būtībā ir nevis 'problēma', bet gan 'problēmas risinājums', jo viņi visdažādākajos veidos piespiež sabiedrību "pamosties" un paraudzīties uz gadu desmitiem un simtiem ilgušas nepārdomātas, neinteliģentas, disharmoniskas rīcības sekām. Viņi ir JAUNAS SABIEDRĪBAS veidotāji, parādot un ejot ceļus saskaņā ar Dabas, Dieva un Mīlestības likumiem. Tam tad arī vajadzētu būt GALVENAJAM AKCENTAM sarunās par Jaunā laikmeta bērniem. |
